200X

Es vēl neesmu izlēmusi, vai Jaunajam gadam neesmu gatava vai esmu pārgatava. Ne cepts, ne vārīts.

Kaut gan kāda gan atšķirība? Rītvakar, vai drīzāk parīt no rīta notiks vien tāda formalitāte, ka aiz divnieka un divām nullēm nomainīsies cipars. Lielos vilcienos jau tāpat nekas nemainīsies. Nemainīsies parīt - 1. janvārī. Bet esmu diezgan droša, ka pēc tam viss atlikušais būs pārmaiņu gads. Jaunais gads ne tikai Janvāra pirmajās nedēļās, bet JAUNS GADS VISU GADU.

Un pamazām laikam sāku arī izlemt par to gatavības pakāpi. Ir lietas (Simsonei šis vārds nepatiktu, bet bija grūti atrast iederīgāku), kuras ne par ko nevēlos mainīt, lietas, kuras gribu nomainīt pavisam un lietas, kuras vēlos atgūt atpakaļ...

Tātad īstenībā gaidu ar nepacietību. Jācer tikai, ka mans Jaunais gads neapvainosies, ka to pienācīgi nesagaidīšu, jo pieļauju, ka tā sagaidīšana būs pavisam parasts baļļuks, kas no citiem ne ar ko neatšķirsies. Bet nekas! Tā kā man būs JAUNS GADS VISU GADU, tad svinēšana varētu notikt visa gada garumā.

Lai arī jums izdodas, maziņie!

P.S. - Rakstīdama šo, fonā nonstopā uzliku - Jēkabs Nīmanis "Tulpītes" - mans mīļais 2008. gads.

^

Sajucis pavisam!
Brokastīs tūlīt ēdīšu zupu, ko mamma vāra pusdienām.

Sick

Pagājušo reizi, kad viņš iebrauca pagalmā ar savu veco auto, mēs braucām iepazīties ar viņa draudzeni. Viņa bija neliela auguma meitene ar zēngalviņu, bumbiera formas džinsos, kas nosedza tieši pus nabu un kurām pāri vēlās nepievilcīga, bāla miesa. Virs tukšās ailes, kuru varēja dēvēt par vēderu, pāri nokarājušajām krūtīm, stiepās īss krekliņš. Kājās viņai bija botas, vārda tiešajā nozīmē, un uz muguras bija neliela mugursoma, kuras lences bija noregulētas tieši tā, ka ir nesaprotams, vai nēsātāja vēlas panākt efektu, ka tā nokarājas pār bumbierveidīgo dibenu, vai ir uzstīvēta uz muguras un gandrīz aizsedz kaklu. Viņas vārds bija Agnese.


Šoreiz apciemot viņu devos es. Es nezinu ar kādu auto viņš brauca tagad, jo to vienkārši nekur nemanīju. Arī šoreiz viņš pirms neilga laika bija atgriezies. Devos es uz Jūrmalu. Viņš dzīvoja priežu ieskautā, senatnīgā, ļoti skaistā koka privātnamā. Māja kā no pasakas. Kad brīnījos, kā viņš tādā labumā iedzīvojies, viņš atzinās, ka māju īrē kopā ar savu draudzeni. Tad viņa parādījās, un mēs atkal tikām iepazīstinātas. Viņa bija skaista, tumši brūni iedegusi sieviete, ar lielu dekoltē, kurš varēja lepoties ar savu diženumu, mati bija līdz pleciem, nokrāsoti tumšā tonī, kas nedaudz atgādināja baklažāna lillīgo toni. Izklausās jau labi. Tomēr, kad viņa bija aizgājusi, lai atstātu mūs parunāties divatā, man nācās izsprāgt lielos smieklos. Uzreiz pajautāju viņam, cik tad draudzene ir veca. Viņš atbildēja, ka Birutai ir 46 gadi.

Pr. Z. sv.

- Kā Tu svinēsi svētkus?

- Ar karbonādēm, kartupeļiem, šķovētiem kāpostiem un televizoru.

Arī Tev tā ir? Nu jā. Cik nevērīgi atnāca, tik nemanāmi pagāja šis svētais, jaukais skaistais vakars. Noskaņu radīja tikai pāris izkaisīti notikumi nedēļas garumā. Brīži ar Skaņupi, brīži ar literātiem un varbūt vēl pārsekunžu mazie noskaņu uzplaiksnījumi. Pat baznīcā mācītājs teica visai aktuālu sprediķi par krīzi un to, kā tagad jādzīvo. Patika.

Piekrītu Afletai. Ziemassvētku sajūta un sajūsma ir bērnības ekstra. Vēljovairāk. Brīdī, kad vajadzētu sajusties labi sēžot kopā ar ģimeni, drīzāk jūtams diskomforts. Sajutos kā Grinčš (ļauni smiekli). Jācer tik, ka mani arī reiz piemeklēs Ziemassvētku brīnums.

Tagad it kā varētu iet gulēt, tikai jūtama spiedīga sajūta vēderā. Latviešiem jau tā pārtika smaga, smaga.

P.S. - Daudz laimes vārda dienā, Iev!

P.P.S. - Priecīgi, mīļi un satīcīgi arī Tev mazo un drošvien diezgan reto lasītāj. :)

%

Dulza tikko teica, ka iet gulēt un es nesapratu kāpēc! Tad sapratu, ka tomēr ir normāls laiks, lai gulētu. Gaismai jau viss ir ačgārni un ieslēdzies holidays mood.

Don’t worry! There is no blood in your alcohol.

Sick!

Neguli, neguli - diskotēka!

Brīvlaika sākums jau vienkārši rauj jumtu. Iesākot jau ar būšanu ieslēgtai vārtrūmē vēlā Ceturtdienas vakara stundā uz aptuveni 30 minūtēm. Tas ir Gaismas cienīgs stāsts.

Ko es daru? Neko! Ballējos kā dulla. Sagurusi esmu un šovakar neļauju nevienam sevi sakoļīt uz baļļuku. Tā tam būs būt emm... līdz Pirmdienai :D

Dzīve - normālā.

P.S. - vispār ir baigi daudz sakāmā, bet baigi maz spēka. Baidos aizmigt ar kompīti klēpī. Arlabunakti.

#

ZIEPES!

balts

Es vienmēr esmu teikusi, ka sniegs nav nekas labs. Tas nenāk no labas vietas un ir nekam nederīgs.

Bet šodien man patīk un esmu sajūsmā. Tas pat varētu kļūt par manu draugu, ja tas tagad bagātīgi sasnigtu un nokustu pēc 2 nedēļām, lai atgrieztos tieši pēc gada. Šodien man patīk. :)

čiki

Kā Mētra no rīta teica: "Tu kā tāda niere taukos."

Piekritīšu.

Dzīvē pastāv zebru teorija. Balts, melns, balts, melns, BALTS.

3 in 1

Brīvdienas - lieliskās.

Bez jokiem. Kas var būt labāks, kā apvienot - baļļuku Piektdienā, jaukbūšanu Sestdienā un nothingdoingu Svētdienā.

Mieriņsajūta ir precīzais raksturlielums, kas valda Gaismā. Un jā! Viss, ko es daru šobrīd, ir uz pareizā ceļa.

P.S. - daudz laimes vārda dienā Gaism!

ehhh

Kā saucēja balss tuksnesī...
Izdarīju kaut ko neprātīgu atkal.
Bezbiksis un Mētra varētu mani slānīt par tādu gājienu.

Čupčiks

Tā kā, no rīta pamostoties, bija skaidrs, ka diena nesolās dot neko daudz, tad nolēmu arī būt pret to skopa. Šādos rītos uzvelku džinsus, sporta jaku ar kapuci un ķengurkabatu uz vēdera un matus sataisu čupčikā. Tad uzreiz skaidrs, ka iekāpju tankā un mņe vsjo pohuj. Vidēji nedēļā ir 1-2 šādi rīti. Varētu mēģināt to salīdzināt ar izdzīvošanas instinktu aktivizēšanos un cīņas vai pretošanās istinktu nolīšanu kaut kur tālāk. Nu tas domu gājiens tāds, ka jāizpilda must to do list fiksi, fiksi un tad atpakaļ gultā.

Skaidrs, ka izdzīvošanas instinkti no rīta nebija pamodušies un, skrienot uz trolejbusu, paslīdēju un nokritu. Tā kā filmās- slīpi gar zemi. Uz trolejbusu paspēju. Apsēžos un apskatu savas bikses. Kreisā kāja no ceļgala līdz potīei ir izmirkusi dubļos. Nu neko. Visu dienu staigāju tā kā būtu kādā festā pabijusi un mošingojusi pie skatuves.

No šodienas tikai vēl pāris uzplaiksnījumi:

• trāpīts trīspunktnieks
• piramīdu laime
• ziemassvētku dziesmas
• logaritmu nelaime
• vīrietis zāles zaļās biksēs un sūnu zaļā platmalē uz veca velosipēda brauc gar Āgenskalna tirgu
• wild cat
• skābu kāpostu zupa
• jasmīnu tēja (pēc 5 dienu pauzes. bija izbeigusies)
• gulta

čuč

Meklēju speciālistu. Profesionāli savā arodā. Nepieciešams augsti kvalificēts slinkuma izdzinējs. Ja izdosies sasniegt rezultātus, tad honorārs būs iespaidīgs.

Vai varbūt visu norakstīt uz to, ka Gaisma ir aizgājusi ziemas miegā? Guess NOT!

Marcipāns

Gaismas mīļākais, iecienītākais, garšīgākais saldums gardums ir marcipāns. Tāds mīksts un ķepīgs. Ņam, nam.

Fāzes

Fāze Nr. 1 - Atnāku mājās. Iegāžos gultā. Uzēdu. Iedzeru jasmīnu tēju. Sajūtos labi. Uznāk cūkas efekts, līdz ar to arī mieģelis. Kaut kā noturos un neaizmiegu. Sāku domāt.


Fāze Nr. 2 - Sāku domāt (pārejas posms no fāzes Nr.1). Domāju par to, kas pašlaik notiek manā dzīvē (baigi banāls teikums, bet jā, šad, tad der par to padomāt). Domāju un saprotu, ka tas, kas ir tagad, ir ļoti relatīvs. Respektīvi, tas, kas ir tagad nepaliks tāds ilgtermiņā. Kaut vai, runājot par to, kā mana rutīna izmainīsies jau pēc 6 mēnešiem. Runājot arī par dažām labām citām aktuālām šī brīža tēmām, nevar zināt to derīguma termiņu. Turpināju domāt.


Fāze Nr. 3 - Turpināju domāt (pārejas posms no fāzes Nr. 2). Domāju un attapos, ka vēlos būt pavisam, pavisam nopietna. Bez pohujisma. Bez bezrūpības. Bez kedām kājās. Bez smiekliņa par stulbu jociņu. Bez sapņiem un ilūzijām. Sagribēju būt viena no tām, kuras dēvē par "Vēsajām maitām". Nu, iedomājies, sievieti pelēkā, lietišķā kostīmā. Kājās melnas, vienkāršas laiviņas uz zema papēža. Rokās melns portfelis. Rudie mati sažmiegti stingrā mezglā un nostiprināti uz pakauša ar matadatām. Seja kā ledus skulptūra, bez niecīgākās emocijas. Galvā domas grieztos tik organizēti kā smalka kabatas pulksteņa zobratiņi - organizēti, ar precizitāti līdz miljonajai daļai no sekundes, bez jebkādas mazākās nobīdes no normas. Jā! Lūk, tāda es sagribēju būt.


Fāze Nr.4 - Sēdēju un gribēju tāda būt (aizkavēšanās pie fāzes Nr. 3). Te pēkšņi (bez pārejas posma uz fāzi Nr. 4) motora rūkoņa aiz loga. Viņa pieceļas, pieiet pie tā un pabīda žalūziju, jau pilnīgi pārliecināta, ka ieraudzīs kādu no mājās nākošajiem ģimenes locekļiem. Bet tur viņa ierauga tēlu. To tēlu ar kuru gan senā, gan ne tik senā pagātnē bija... Bija... Nu vienkārši... bija. Viņa steidz norīt nez no kurienes radušos kamolu kaklā. Pēc tam skrien uz vannas istabu, lai paskatītos spogulī, kas tajā brīdī šķiet vissvarīgākais. Rokas pašas no sevis savij matus mezglā un notin to vairākas reizes ar matu gumiju. Vēl mirklis un viņa ar stingru matu mezglu un ledus seju atrodas priekšnamā, kur, ieraudzīdama tēlu, velta tam savu vēsāko no skatieniem, vienaldzīgi izmezdama nevērīgu: "Čau!". Tad apsēžas uz gultas, paņem krūzi, kurā ir ūdens un ieurbjas klēpjdatorā, izlikdamās, ka tas, kas notiek apkārt viņu ne mazākajā mērā neinteresē. Tā kā istabas durvis viņa nav aizvērusi, tēls atrodas tikai 2 metru attālumā. Rokas nedaudz trīc. Trīc arī ceļi, bet visvairāk neritmiski raustās asinis pumpējošais muskulis. Bet viņa iztur savu ledusauksto nostāju līdz galam, kas ir aptuveni 10-15 minūtes. Tēls aiziet.


Fāze Nr. 5 - Rokās sažņaugtā krūzes osa tiek atbrīvota un pirkstos atkal ieplūst asinis. Es nevaru būt "Vēsā maita" no fāzes Nr. 3. Tai maitai visas fāzes noteikti paliktu vietā pēc nejaušā atgadījuma ar tēlu. Es varu būt tikai Gaisma, tikai rudmate bez ciešā matu mezgla.

P.S. - Lai skan "Dziesma par krāniņiem un sirsniņām".

Draudziņ/draudzenīt! Nemīz botā!

Lā lā lā! Gaisma to nedara!!!!

Rudmate zaļā.

Nav ne tā, ka debesis ar zemi griežas kopā, ne tā, ka gribētos iet un izkliegties aiz laimes vai sāpēm, ne tā, ka es lidinātos citās diemensijās. Ir vienkārši okey. Nu tā vienkārši. Iespējams, ka nostrādā salīdzinošais faktors. Bet drīzāk tas, ka Rudmatei zaļā ir nepieciešami milzu apgriezieni un spēcīgas stihijas.

Kaut arī tagad kokteilī sastāvadaļas ir attiecībā 1:2, mēģināšu tās tomēr atjaukt un iegūt līdzīgu proporciju.

Rudmate zaļā iet pie miera, lai uzkrātu pārdabisku spēka lādiņu nākošajām divām nedēļām, vai kaut vai tikai rītdienai.

Korķi ārā

Gaismai izsita korķus. Nu, šķiet, pamazām tie ir saskrūvēti atpakaļ, un strāva var atkal izgaismot kvēldiegu. Maza pārslodze gan bija nepieciešama īssavienojumam.

Gaismai gaismu!

Otrdienas pamazām kļust par ienīstamajām dienām. Skaņupe vakarā vismaz rada kaut kādu līdzsvaru pozitīvā un negatīvā masas attiecībā. Bet kopumā, Otrdienu svari nosliecas tā kausiņa virzienā, kur sverams nogurums.

Teicu jau, ka tā būs! Baltums vairs nav baltums, bet slapjums. Un tā tam būs būt.

Pats deprsīvākais šajā gadalaikā ir tas, ka Lavīzes ielā 2a es iegriežos vēl ar tumsu un to pametu tad, kad tumsa jau atkal klāt. Sanāk tā, ka man, tikai man personīgi, vairs neatliek ne druskas dienasgaismas, kas katrai normālai Gaismai būtu nepieciešama kā sabiedrotā māsa.

Nelūdzu vairs krāsu spaiņus, bet gan kādu jauku gaismas avotu.

Sa-jū-ti

Lab, lab. Man patīk. Bet tikai pa logu skatoties. Jasmīnu tēja rokās silta, silta un putenis, kuru izgaismo laterna uz Liepājas ielas. Fonā Kings of Convenience. Lieliska miera mūzika. Miegs, ar kuru man pēdējā laikā, staprcitu, interesantas attiecības, nenāca. Stāvēju pie loga ilgi, ilgi. Īsti nezinu, cik ilgi, bet šķiet, ka albums "Riot On An Empty Street" bija teju izskanējs. Kā tipisks sajūtu cilvēks, ķēru sajūtas. Ziemīgas noskaņas, bet kaut kā vēl negribas, lai tās banalizē Ziemassvētki, par kuriem pasaule jau ir sajukusi prātā. Nevajag vēl to baltumu ar spīguļiem nokarināt un piebarot ar cūkgaļas karbonādēm un šķovētiem kāpostiem. Gan jau kaut kad sagribēsies, bet vēl ne. Un jā. Arī domāju. Domāju gaiši. Bet nav ko smadzeņot daudz. Dzīvos - redzēs.

Tagad ķeršu atkal. Kings of Convenience. Jasmīnu tēja. Ūn... Zīverta lugu interpretācija. :)

Sniega nav.

Viņas galva, ja skatās tīri tehniski, bija skaidra, bet tā īsti līdz galam tomēr nē. Laikam tāpēc, ka viņa sākotnēji nedaudz atrāvās pa pieri ar trulu priekšmetu. Galu beigās, analizējot sajūtas un emocijas, viņa var sajusties arī labi. Intriga tomēr saglabājas.

Kūsti, kūsti, kūsti pie velna nost. Viņa nejūsmo par sniegu, viņai gluži vienkārši tas riebjas.

Mājāssēdētāja dienasgrāmata Nr2

Šodien pamodos vienos, jo vakar vakarā nolēmu, ka izmantošu savu priviliģēto statusu vēl maķenīt. Šķiet, ka esmu jau pārgulējusi jēgu un saprātu. Vispār mans miegs kaut kāds kreisais. Riktīgi šizīgie sapņi rādās. Šonakt bija kādi trīs dažādu sižetu sapņi. Ja viņi nebūtu tik šizīgi un neatspoguļotu manu iepuvušo psihi, tad es pastāstītu, jo varētu būt diezgan interesanta lasāmviela, bet es to nedarīšu. Pamostoties jau jutu, ka kaut kas nav kā parastā darba dienā, un tad es attapos, ka tā nemaz nav parasta darba diena, bet PIEKTDIENA. To jau es gluži vai ar muguras smadzenēm sajūtu, jo piektdienu rītos parasti automātiski ieslēdzas party mood. Nemiers uzreiz jau sāk dīdīt. Bet šodien izpaliks. Rīt gan ieballēsim.

Mans veselības stāvoklis ir kārtīgi uzlabojies, ne jau par velti es dzeru tās trakās zāles. Viss čiki. Vēl pievakarē aiziešu uz kori. Citādi man konuss nolaižas, trīs dienas komunicējot tikai ar māti. Un tas nu ir slimīgi sēdēt vienai mājās zem konusa.

Čā, čā!

Mājāssēdētāja dienasgrāmata Nr1

Pamostos vakar no rīta un saprotu, ka nejūtos īsti sveika un vesela. Pasaku mātei radītājai un viņa mani aiztriec nodot analīzes un pie reizes pie ģimenes ārstes. Ģimenes ārste pasaka, ka man visu nedēļu jāsēž mājās un izraksta attiecīgi attaisnojošu dokumentu. Nošņācos, jo domāju, ka ar mani tik slikti nav, un ka mierīgi varu drīz, drīz doties uz skolu, un savā prātā nolemju to darīt piektdien. Vēl ģimenes ārste izraksta kaut kādu medikamentu recepti, teikdama, ka jāpadzer antibiotikas, jo neesot joka lieta. Sacīts darīts. Pa ceļam mājup ieeju aptiekā un nopērku to zāļu paciņu. Aizeju mājās, atveru to paciņu vaļā un sāku lasīt, kas tas tāds ir un, kā man tas jāēd. Lasu, lasu. Viss kā normālā instrukcijā. Te pēkšņi: "(medikamenta nosaukums) lieto Sibīrijas mēra profilaksē un ārstēšanā pēc tā izraisītāja Bacillus anthracis ieelpošanas. Tā efektivitāte Sibīrijas mēra gadījumā ir pierādīta eksperimentos ar dzīvniekiem." Prātā uzreiz divas domas - nabaga dzīvnieki, un tad uzreiz nabaga es, kas tādu ūdu lieto. Nu neko. Iedzeru pirmo tableti un kopš tā brīža skaloju organismu ar anormālu daudzumu šķidruma.

Pēc tam lielisks čills. Noskatījos filmu Burn after reading. Diezgan liels ūds. Vienīgi tas, ka Klūnijs un Pits bija mīkstie šķita nedaudz uzjautrinoši. Aprakstīju vienu A4 lapas pusi sakarībā ar Zīverta lugām un ar to mana mācīšanās vakar aprobežojās. Vēl vakardien es pagatavoju to, ko tautā dēvē par Saldo bruneti, bet manā ģimenē par ezi. Forši.

Naktī, lai cik tas smieklīgi neliktos, redzu sapni, kur ir daudz, daudz zirnekļu un vaboļu. Bet smieklīgi tāpēc, ka tajā sapnī ir arī Ticīgais, kurš mani bij redzējis sapnī savā vakara aizsnaudienā. ;)

Šodien es pamodos kādu laiciņu pēc divpadsmitiem. Ieēdu zāles un pēc tam brokastis. Baigi labā Saldā brunete man sanākusi. Iečilloju. Sāku skatīties filmu Dead man. Johnny Depp galvenajā lomā. 1995. gada ražojums. Jau pašā sākumā sapratu, ka tas būs daudz labāks gabals par vakar redzēto. Nebija garlaicīgi, bet nezin kādēļ iemigu. Vai nu Sibīrijas mēra zāles pie vainas, vai vienkārši nevar nepiekrist, ka tas ir forši pagulēt dienas vidū. Pamodos tikai nesen, un jūtos nedaudz pārgulējusi jēgu. Pa prātu sāk maisīties domas, ka būtu dakterītes zīme jāizmanto tās pilnā apmērā. Līdz vakaram vēl izlemšu.

Vispār baigi forši man te mājās. Silts, sauss, garšīgs, slinks. Ēēēēj galīgi, cik laba sajūta. See ya!

*

I need some fine wine and you.

Ir silti.

Ceļojošā daudzdiennieka trupa ir nolikusies pie vietas. Nogurusi, bet laimīga. Neko neizdarījusi, bet ļoti laimīga. Jācer, ka rītdiena nesitīs ar pletni pa muguru, vai vēl trakāk - ar bomi pa pieri, kaut gan uz to cerēt ir tā pat kā šodien uz apsildāmajiem podestiem pie Brīvības pieminekļa. Un tas, ka šiet nekas jēdzīgs nerakstās tad, ja klājas labi, ir pilnīga taisnība. Gaismai klājas zolīdi. :)

Go to bed!

Tas ir lieliski, ka tā var. Pabūt kopā ar cilvēkiem. Bezbiksis rītā un vakarā :D
Piepildītas, pārpildītas dienas ar bezrūpību un to to to labo sajūtu. Labi, ka man nav vajadzīgs runājošs papagailis, kas būtu mans draugs.

Un cilvēki drošvien tiešām nesaprastu. Varbūt es tiešām esmu dumā lauku sieviete, bet jau nesaprot. Tik es vēl nezinu vai tas būtu kaut kāds traucēklis, vai tieši otrādāk. Jo attiecībā uz tādām lietām es parasti sēžu tankā. Pļļrrr.

Kā es pagūšu izdarīt visu, ko man vajag es nezinu. Bet matus es neplēšu. Būs čiki.

Konuss un gļuki

Manis nav. Esmu trīsdienniekā.

Triepieni

Iedodiet man krāsu spaiņus un es aplaistīšu pasauli tādā raibumā, ka acis žilbst un pati vēl izdzeršu pa malkam no katra krāsu toņa.

Nu tā, lai nav kauns no ciemiņiem, kas iedomāsies palūkoties manas pasaulītes iekštelpās.

Nu tā, lai nejauši viesi nemana aplupušo sienu krāsojumu.

Uztrieptu virsū tam jaunu, svaigu un spilgtu, ja vien...

Ja vien man kāds iedotu krāsu spaiņus.

Ejam ratā!

Gaismai jāiet ratā ar visu savu zaļo gaismu. Uz pelēko gada daļu laikam neattiecas sakāmais par iešanu dzīvē ar smaidu, kas nāk pretī. Ne nieka nenāk. Tieši otrādi! Ja izdara mēģinājumu uzsmaidīt, tad lielajam vairākumam tas liekas vai nu dīvaini vai slimi, vai vēl kaut kādā citā veidā nenormāli. Tad nu lai tie citi iet ratā. Manā izvēlē šobrīd labāk ietilpst mana mazā un pat, jocīgi kas, bet jaukā pasaulīte. Prātā aptumsumi nemetas, jo galvenais aptumsumu avots dotajā brīdī izgājis no ierindas vai sazin, kas ar to noticis. Akūta vajadzība pēc sarunbiedriem ar kuriem runāšanas procesu tik tiešām varētu nosaukt par sarunu, ar savu saturu, jēgu un domu. Paldies, ka bezbiksis un bon vivant ļauj man preperēt to dzīves likstas ar savu filozofiju, ka pieņem mani kā racionālo saprāta balsi (jā, pieņem, mart! :D) un galu galā vienkārši uzticas kā draugam. Simbiozas attiecības.

Es tad vai nu tikai šodien, vai vēl maķenīt, līdz apstākļu maiņai, uzturēšos savā pasaulītē ar maziem, baltiem knibulīšiem ausīs, kas raida MANU mūziku un smaidīšu labāk ārā pa logu, kur vēl salnu nedabūjušais smaids netiks sūtīts pa kāpnēm augšā uz pjedestāla, kur atrodas tikko spoži noasināta giljotīna.

Tāpēc, ka tad bija labi.

Un kas tomēr nav labi - pēdējo dažu nedēļu laikā salīdzinoši bieži sašūmējos par laika posmu no Marta līdz Septembrim. Bet tā klusītēm, ar to nevienam neuzbāžoties.

Brauc! Deg zaļais!

Gaisma ir iedegusi zaļo gaismu un ir ļoti atvērta šobrīd. Nezinu kam īsti, bet tā iespējams varētu būt rozā briļļu sajūta. Žēl, ka tā nāk komplektā ar vēl kādu, kas tās brilles uzliek. Varētu iztikt bez tā kāda un dabūt to sajūtu pa "blatu". Vēl to varētu mēģināt salīdzināt ar pavasara sajūtu. Bet tā kā gan dabā, gan sabiedrībā šie procesi ir pilnīgi pretēji, tad Gaismas zaļajai gaismai tajā pašā krustojumā pretī spīd sarkanā gaisma.

Turpinot par Gaismu un gaismām.. Man šodien pajautāja kāda gaisma spīd no Gaismas un es visai ambiciozi atbildēju, ka ārkārtīgi spoža gaisma un ka saule salīdzinājumā ar to ir nieks. Tas izklausās tieši pēc manis, man šķiet. Ne? :D

Vēl Gaismai šodien prātā drusku sēdēja jauko cilvēku jaukie vakari. Bišķiņ baisi kļuva. :)

Turpretī visi citi jaukie cilvēki šodien nebija jēdzienam "jauki" pat tuvumā, nezināmu iemeslu dēļ. Tas man nepatīk, ja runājam patīk/nepatīk kategorijās. Un, ja ņem kategoriju "nepatīk", tad labāk netuvoties tam, kas nepatīk. Citādi, ja aizmirstas, tad dzirdamas vien rejas aiz vārtiņiem uz kuriem uzrakstīts: "Uzmanību! Nikns suns!".

Kopumā pašlaik skan mažorīgas melodijas. Minoru nav. Ja nu vienīgi pagājušās nakts sapnis, kas ir tiešs pierādījums nedaudz iepuvušai Gaismas psihei.

Svētdiena

Ko secināju no vakarvakara vai drīzāk nakts, man tiešām pa retam patīk un ir nepieciešams dirty dancings, nu tāds reāls ietresījiens. Vakar viss kā nākas. Baļļuks pieklājīgs. I laba iesildīšanās bij, i turpinājums godam. Vakar saņemtās un uzkrātās pozitīvās emocijas, nu tās pozitīvās, kuras var iegūt tikai kaut kā nebūt, realizējot sevi. Nu tās pašas, kuras ieguvu tajā LIELAJĀ pasākumā, tika atdotas un izdāļātas pa labi un pa kreisi, tā kā pašlaik esmu tukša. Tukšumu rada arī sajūta, ka dienišķais svētdienas vakars izpaliks, bet galu galā man beidzot ir jāmācās nevis ar to sadzīvot, bet to vienkārši aizmirst un izmest aiz durvīm, vai triekt ellē. Ūn no rītdienas un turpmākajām nedēļām man ir bail.

Smile like you mean it

Sajūta kā tipiskā rudenī. Šobrīd notiek apaugšana ar vienaldzības slāni, lai ziemas aukstums un visaptverošais īgnums netiek klāt. Es šādu, tādu plānu kārtiņu jau esmu uzaudzējusi. Tik, audzējot to kārtiņu, vēl jāieaudzē ziemas krājumi - smaidi, smiekli, labestība, prieks un citi labumi, kurus droši varat sūtīt tagad man. Tas varētu būt labs ieguldījums brīdim, kad Tev pašam vajadzēs kādu smaidu, kuru varēšu izvilkt aukstā Janvāra dienā no sava prieka seifa un pasniegt tieši uz savām lūpām.

Escapism No2

Mizgrauzis saka, ka padzīvošana citā vidē nav nākusi par labu. Es būtu gatava atdot pusi savu rudo matu, ja man tagad paspīdētu iespējiņa uz kādām divām nedēļiņām aizšaut uz vietu, kur Gaisma var pagozēties saules gaismā. Pat tad, ja tās kundzītes lietišķajos kostīmiņos no Lavīzes ielas 2a mani solītu pakārt, es sēdētu tankā. Pļļrr!

Un jā! Latvijā ir krīze, bet dziesmā ir spēks. Tiešām paceļ un rada pozitīvo. Paldies, Skaņupe!

go after!

Viņa vairs negrib sekot. Viņa grib, lai seko viņai. Lai seko pat viņas mazā pirkstiņa mājienam ar aizturētu elpu. Seko soli pa solim, tālu tālu. Lai katrs viņas pieņemamais lēmums ietekmē likumsakarības.

Visu labu!

Nositu un ir pagalam, beigts - laiks.

Pēdējais blieziens gan šim bija tāds spēcīgs, pa pakausi. Bet mira tas ātri un sasodīti skaisti. Jā! Pēc mazuma arī vairs negaršoja, bet kaut kāda nelaba piegarša, protams, vēl ir, kaut gan šādas, tādas, jaunas un nebijušas garšvielas tika piešautas. Un tā visa mierīgi varētu būt arī ikdiena.

Svētdiena un atkal es iepogāta beņķī sēžu sporta auto blakus cilvēkam, kurš zina, ko dara un visu kontrolē, vai vismaz man tā šķiet. Kaut gan tad, kad piemirkušais ceļš rautin rauj grāvī un automobīļa aizmugurējais rats nedaudz atraujas no zemes, varētu domāt ka apkārt tikai sikspārņi lido. Bet tajā brīdī par to domāt nav itin ne mazākās jēgas. Labāk skatīties kā koki skrien garām un atplaukt nejaušā smaidā, kad izbraukts lecošs tramplīns.

Daiļdarba analīze

Daiļdarba tēma - Viskvēlāko indivīda alku nepiepildījums. Indivīda rīcība, saskaroties ar sarežģītu izvēles situāiju.

Daiļdarba problēmas - Ko neīstenotās vēlmes spēj izdarīt ar indivīda dvēseles telpu? Kādas eksistenciālās problēmas nākas risināt indivīdam, saskaroties ar nepiepildītajām alkām? Kā rīkoties indivīdam, kad tas ir nonācis sarežģītas izvēles priekšā un nezina, kuru variantu būtu pareizāk izvēlēties.

Daiļdarba uzbūve, kompozīcija - Daiļdarba forma ir romāns, bet tas pieejams arī kā dramaturģijas darbs - traģikomēdija. Darbība risinās mūsdienās. Darba sižetiskā līnija ir komplicēta. Tajā ir strauji kāpinājumi un krasas lejupslīdes, kad darbība nerisinās. Darbā ir daudz sarežģījumu, kurus autors atrisina nepilnīgi vai atstāj neatrisinātus. Darbību virza darba galveno varoņu sarežģītie raksturi un pasaules redzējumi.

Daiļdarba tēlu sistēma - Darba centrā ir divi galvenie varoņi. Tajā ir arī daudzi otrā plāna varoņi, kas tomēr būtiski ietekmē sižeta virzību.

Atvainojos, bet darbs ir puslasīts/pusrakstīts, tāpēc nav skaidrs, kā autors atrisina serežģītās peripetijas.

Laiks, laika, laikam, laiku, ar laiku, laikā, laik!

Es jūtos kā augstasinīga slepkava. Es esmu nositusi tik tik tik daudz....... laika. Iedomājies? Es nogalinu laiku. Laiku, kura tā jau ir tik sasodīti maz. Nogalinu to tikai tāpēc, ka šonedēļ man viņš tā pavairāk ir bijis. Tagad es to situ, darot neko, bet nākošajās nedēļās centīšos to atdzīvināt un atsaukt no nekurienes. Bet tad tas jau būs pagalam, jo mana nejēdzība to būs pazudinājusi. Bet, ja kas, es šajā sakarā pašlaik nejūtos nelāgi. Nākošnedēļ varēšu sajusties, ja pietiks laika domāt par beigto laiku.

Mūris

Man, laikam, patīk ietriekt galvu mūrī un iegūt smadzeņtrīci. Neko citu pēc entāsreizes atkārtojuma nevaru secināt. Krīze - tipiskā.

Zagļi. Mana brīvlaika rīta miegs ir nekrietni nozagts un vainīgie par to sodīti netiks. Sodīta būšu es ar katra manas jaukās nedēļas rīta pavadīšanu starp bariņu "gaišo galviņu". Nekas. Labie darbiņi atmaksājas. Laikam.

Atlikusī dienas daļa bija idilliska. Gulta, sega, spilveni, tēja, saldumi, filmas, miegs. Un vēl domas un pārdomas. Pēc tam maniakālā tieksme. Bet tā balstīta uz kaut ko neizsakāmi skaistu. Vispār jau gribētos izkliegt skaļi, skaļi savu sajūsmas un varētu pat teikt, ka laimītes sajūtu. Bet esmu ārkārtīgi piesardzīga un par visiem 100% vēl neesmu noticējusi. Tas liek domāt par to, cik samaitāta esmu. Agrāk noteikti būtu sen jau ļāvusies tam visam un prāts būtu absolūti aptumsis. Tagad sēžu un klusītēm analizēju, jo "aplauziens" man nav vajadzīgs. Salauzti spārni dzīst ilgi. Kaut gan es pa šo laiku visādus kaulu dziedēšanas vai kaut vai pretsāpju brīnumlīdzkļus esmu nolikusi savā medikamentu plauktiņā. Tas, laikam, liecina par kaut kādu sava veida briedumu, ko atnes visa šī spēja analizēt un racionāli aplūkot to, kas citkārt būtu lidojis kopā ar taureņiem, bet tad, rudenim pienākot, aizpūsts ar stindzinošu ziemeļu vēju. Tā lūk.

Šķiet, ka atkal būs nepieciešama jasmīnu tēja un krustvādu mīkla. Būšu savā uzgaidāmajā telpā, sienās, kas mani saprot.

Ellē gaisā!

Piektdiena. Zvēru uzvara. Vecrīga, cilvēki, dažādas vietas, taksometrs un atļaušos īpaši izcelt - Vītola. :D

Sestdiena. Nu teikšu, ka tik pat kā bērnu dārza salidojums. Jā. Jo tieši bērnu dārzā es pēdējo reizi biju kopā vienā telpā ar lielāko daļu no šiem cilvēkiem. Neko teikt. Ir jau jauki, bet savējie ir un paliek savējie. Buč buč.

Svētdiena. Rīta nosakaņas - rally. Man tiešām patīk būt iesēdinātai tajā sporta auto un lidot pa šauru grunts ceļu. Brīdī, kad prāts atslēdzas, tad sajūtas ir tādas, kādas nekur citur iegūt nav iespējams. Pēc tam labākā brīvdienu daļa. Nu jau dienišķais svētdienas vakars ar visām tā ekstrām un protams šķebīgo mazuma piegaršu. Bet tas jau vēl tikai tāds intro...

Gar pirkstu galiem

Šķietami jau tik tverami. Tepat blakus. Rokas stiepiena attālumā. Bet arī rokas stiepiens var būt bezgala garš. Stiep roku un kāds, kā kārdināt gribēdams, lēnām attālina mērķi. Vai arī kā bērnībā, spēlējot pakaļdzīšanos, brīdī, kad ķērājam ķeramais jau tik pat kā rokā, bieži vien jānoskrien vēl neskaitāmi soļi, līdz pieskaras medījuma plecam ar pašiem pirkstu galiem.

Es skrienu šos soļus. Jau ilgāku laika posmu skrienu, pastiepusi roku tā, kā gribēdama to divreiz pagarināt. Bieži sajūtu to, ka tālums ir tuvāks par tuvumu.

Es nezinu, kā ir labāk:

• Meklēt ideālus - neatrast un nepieķerties


• Meklēt skaisto itin visā - atrast un pieķerties

Man sanāk ar to otro darīšana. Nez, ko Dulza teiktu? Bet, laikam, jau labi nav ne šā, ne šitā. Paskatoties vien uz ģīmjiem jau var spriest.

ūdu iršana.

No rīta pamodos. Rīts kā jau parasts Pirmdienas rīts. Miegs nāk, no segas apakšas izlīst grūti, prātā domas par to, ka pirmā jau tāpat ir Liepiņa stunda, un to bez sirdsapziņas pārmetumiem varētu nogulēt. Aij nē. Saņēmu sevi rokās un izrausos no gultas. Tālāk tipiskais rīts, tikai šoreiz gar kājām glaudās kaķis, kas man ievērojami uzlaboja garastāvokli, jo uzreiz tāds mīļums no rīta. Tālāk devos uz skolu ar tipisko padomjlaiku aparātu.

Visa iršana sākās ar dedzīgu diskusiju par nāvessodiem. Pie velna! Vajag tos nāvessodus! Visa iršana par to, ka ir iespējams kļūdīties vai vēljovairāk iršana par to, ka indivīda morāle var mainīties ne ūda nav patiesība!!! Ja cilvēks ir izvarojis un nogalinājis N sievietes, vai sadalījis savu sievu 50 gabalos un pārgriezis meitai rīkli, tad vienīgais, ko ar šādu ūdabrāli var iesākt ir izdarīt nāvessodu. Zināms, ka mūža ieslodzījums nebūt nav mūžīgs un vēl ir iespējas uz amnestiju, tad kāda ūda pēc man būtu jābaidās, ka vienjaukdieniņ tāds atkal vazāsies uz brīvām kājām. Apspriežamie indivīdi paši tīksminās par savu nodarījumu un bieži vien atzīst, ka slaktētu vēl, ja tik nonāktu brīvībā. Kaut vai vēl viens argumets PAR būtu tā pati nodokļu maksātāju algas daļa ar kuru tādi tiek uzturēti kamēr pensionārs mirst badā. Bžžž.

Tālāk aizeju uz Krievu valodu un tur aizsākās diskusija par Artmanes nāvi un raidījumu, ko krievi izveidoja šajā sakarā. Manis vislaik cienītā pasniedzēja tomēr spēja parādīt to patiesību, pie kuras jau sen jāpierod. Nu nevar latvietis ar krievu atrast kopīgu valodu. Šī ņēmās karsti aizstāvēt Krievijas medijus un, protams, aizrunājāmies arī par Gruziju (to, cik šī tauta ir agresīvi noskaņota). Žēl, ka es ne ūda nezinu to krievu valodu un žēl, ka negribu sabojāt arī attiecības ar viņu, būtu irsusi pretī. Bžžž.

Vēlāk psiholoģijā apirsām vairākus skolotājus. Sametās jauki ap sirdi :)

ūdaini irsīga diena. Buč buč.

Atskaite

Viņa dabūja, ko gribēja.

Laiks bija tik relatīvs kā vienmēr.

Piparmētru tēja tik salda kā vienmēr.

Bet viņa alojās, teikdama, ka ar to viņai būs gana.

Mazuma piegarša jau sāk šķebināt.

Toties viņa smaida ikreizi, kad paskatās uz kreisās rokas locītavu.

Tagad tas ir kā atgādinājums.

Un ja runājam par mežiem un brikšņiem, tad viņa ir vēl dziļāk aizmaldījusies.

Un nebrīnās it nemaz.

Pati lien.

Tas, ka viņa ir baravika ir šausminoši.

Viņa tik tiešām vēlas sajust laika relativitāti. Stundu lidojumu un arī sekunžu vilkšanos. Un vēl viņa šodien vēlas izlīst no meža. No apziņas meža, kā arī tīri taustāmajiem brikšņiem. Pēc tam iedzert saldu, saldu piparmētru tēju un viss. Ar to viņai kādam laikam būtu gana.

Escapism No1

Dienas par garām, vakari par īsiem. Par brīvdienām nerunāju - kas tās tādas? ----> Escapism No1

FUTURE SHORTS

http://www.youtube.com/watch?v=kTVSygNKAsg

Mana favorītfilmiņa šovakar. :)

Dzīve tāda..

Viņa atkal jūsmo par skaistumu. Šoreiz gadalaika skaistumu. Izkāpj no vecā padomjlaikos ražotā trolejbusa un iet nepilnu minūti caur koku aleju. Šis ir skaists, skaists rudens, skaistas krāsas tajā. Skaistums tik kliedzošs varbūt tāpēc, ka tas, kas viņā iekšā šobrīd nav ne uz pusi tik skaists kā tie cilvēki vai rudens krāsu harmonija. Skaistums goda vārds izglābs pasauli!

Vēl viņa nospļaujas par infantīlismu un tad godprātīgi paceļ roku, kaut gan ir tikai viena no nedaudzajām... A ko padarīsi, ka viņa šad tad ir paskaļa brīdī, kad kāds mēģina iespiest jaunu smadzeņu rievu, ko gan vieglāk būtu izdarīt ar cepures palīdzību. :)

Labāk aizsiet acis ar zaļu drānu, lai neredz, jo dzīve tāda kā viņš šovakar apgalvoja..

Confusion

Es vairs NETICU tam, ka cilvēks spēj mainīties. Nu vismaz šobrīd ne. Nu vismaz man šobrīd arī nav izdevies kādu mainīt. Nu kaut vai rīcību. Jābeidz skriet sienā un sist piere. Loģiski ne? Pus sēta gatava!!!

Un tad es vēl nesaprotu kas man tagad jādara un vai vispār jādara. Pēdējo reizi kaut ko tādu mēģināju darīt pirms pus gada un tad arī kaut kā izdevās. Situācija gaužām līdzīga, tikai notiek kaut kāda raustīšanās. Nu tad, ja grib nobeigt to sētu tad skaidrs būtu, ka nav jādara. Vells viņ' zin'!

*

... Viņa gāja pa Mārupes ielu. Gāja viena pati. Rudenīgais gaiss bija tik pat sirreāls kā dienu iepriekš, tikai viņā vairs nebija tās sajūsmas. Tā miegā bija viņu atstājusi un atgriezusies atkal laikā, kas datējams ar jēdzienu pagātne. Vējš mētāja viņas rudās matu šķipsnas pa gaisu tieši tā pat kā dzeltenās lapas. Viņa atkal sajuta ikdienības tuvošanos, bet tā neaizņēma viņas domas. Ikdienības sajūta bija jau iesakņojusies kaut kur krietni dziļāk un paralēli visām citām likstām vienmēr mina pa pēdām. Viņa tobrīd domāja par skaistumu. Cilvēku skaistumu. Katrs pretī nācējs un kats pasažieris pirms tam autobusā viņai šķita bezgala skaists. Nē. Atskaitot tās divas krievu tautības pusaudzes ar mākslīgiem matiem un nagiem. Viņa nesaprata, kāpēc viņa šos cilvēkus uzlūkoja ar tādu apbrīnu. Viņa arī nesaprata to, kas viņai nedeva sirdsmieru. Tad viņa bija jau nonākusi uz Liepājas ielas un drīz kāpa pa īsajām koka kāpnēm. Sajūta pagaisa. Viņa nonāca telpā, un aplūkoja rakstaino sienu. Viņai šķita, ka šī siena, kā arī pārējās trīs smilškrāsas sienas, viņu saprot. Vēlāk atskanēja spalgais SMS troksnis un viņa atkal zaudēja paškontroli...

Konuss

Šodien:

• Konuss nolaidās pār mums jau no paša rīta.
• Klausies un gribi pajautāt - un? Ideālie nevar laikam tomēr būt mani ideālie.
• Gaisma šķiet ir īsta Gaisma again, un atgriešanās pie vecā mani dara apmierinātu ar lietu kārtību kopumā.
• Šķiet, ka āķis būs iedūries lūpā un kāds tīs makšķeres spoli un vilks mani aiz tās lūpas uz GAISMošanām.
• Sētas joprojām nepilda savas funkcijas.
• Jāapdomā viss vēl astoņdesmit četras reizes.
• Viņi visi tur sēž.
• Ir baigi OK.
• Punkts.

Fail

Izgāzās tā mana sēta. Ja esi draugs, tad nēsā somā līdzi baltu kreklu ar pagarinātām rokām. Kas zin? Var noderēt.

Sēta

Prāts jau tikai uzceļ kaut kādas barjeras. Neviena cita šūna nerada nekādu pretestību. Šķiet, ka es varētu paļauties uz savu prātu. Tik daudz tas jau būtu pelnījis. Jo tas nekad vismaz nav salaidis neko grīstē, ko nevarētu teikt par to, kas uzņemas kontroli, kad veselais saprāts tiek iesēdināts kaktā.

Ļaušu sacelt smukas sētiņas un barjeriņas, lai nejustos izsaimniekota vai izūtrupēta.

Skaistā muļķa ticība.

Bērni tic bārdainam onkulim sarkanā mētelī, kurš dzīvo Ziemeļpolā. Miljoniem pasaules iedzīvotāju tic Dievam. Ir saujiņa cilvēku, kuri tic sniega cilvēkiem, un tā joprojām un bezgalīgi...

Tic kaut kam nekad neredzētam un nesataustītam.

Tic tā, ka mirdz acis.

Tic tā, ka ietrīsas sirds un ar savu vibrāciju uzskaņo dvēseles stīgu augstākos toņus.

ES TICU, ka cilvēks spēj mainīties. Skaista ticība. Nav taustāma un nav racionāli pierādāma. Tieši otrādi. Katrs, kurš dzīvē ir teicis: "Cilvēki jau nemainās!" manu ticību dragā dziļi zemes dzīlēs. Un vēl jo vairāk. Pati neskaitāmas reizes esmu sajutusi dedzinošās liesmas - cilvēka rīcību, kad tas kārtējo reizi atgriežas pie vecajām kļūdām. Nekas. Brīnumi notiek. Es klusi turpinu ticēt..

P.S. Jasīnu tējas tasi un krustvārdu mīklu, lūdzu..

Paniekojos.

I don't know how you feel about it, but you were male in your last earthly incarnation. You were born somewhere in the territory of modern Ukraine around the year 1775. Your profession was that of a philosopher and thinker.

Your brief psychological profile in your past life: Timid, constrained, quiet person. You had creative talents, which waited until this life to be liberated. Sometimes your environment considered you strange.

The lesson that your last past life brought to your present incarnation: It always seemed to you that your perceptions of the world are somewhat different. Your lesson is to trust your intuition as your best guide in your present life.

Jāieraksta dzimšanas dati un kaut ko šitādu izsviež. http://www.thebigview.com/pastlife/

Gaidīt ir grūti. Varbūt viegli, zinot to, kas jāsagaida. Bet, ja nezina..

Gaidu.

Gaidu.

Šķiet, ka ir bijis muļķīgi un neapdomīgi atļaut kādam, likt man pagaidīt. Bet ja nu es sagaidu? Sagaidu to, kas beidzot tiešām būs kaut kā vērts.

Tas ir scenārijs ar laimīgām beigām. Scenārijs tikai pirmajam cēlienam, kura autors neesmu es. Ja šo scenāriju man ļaus rakstīt tālāk, tad pietiekoši droši varu apgalvot, ka tik labu lugu es vēl nebūšu nedz lasījusi, nedz redzējusi, kur nu vēl pati tajā spēlējusi.

Ir arī otrs scenārijs. Patiesībā vēl neskaitāmi citi. Draņķīgi scenāriji, draņķīgas lugas ar draņķīgiem lomu atveidotājiem...

Atnes man, lūdzu, jasmīnu tējas tasi un krustvārdu mīklu, ja redzi mani gaidām.

*

Tik patiesi
Tik nepiespiesti
Tik skaisti
Tik pareizi
Tik pazīstami
Tik dziļi
Tik likumsakarīgi
Tik...

Noslīkt acu okeānā tā, ka viss cits šķiet mazsvarīgi.

Rāmīši

Zinu, iespējams, nevajag dzīvē neko salikt pa rāmīšiem. Tomēr tik pat ļoti nevajag atļaut daļai no Tevis, kuru vēl īsti neesi iepazinis, lidināties apkārt virs pilno un pustukšo, krāsaino rāmīšu galerijas. Es gribu šo daļu ielikt zaļi pūkainajā rāmītī, jo tas man sirdij tuvāks.

Punkts

Nesteidzies un iepazīsti. Nesāc veidot iedomu tēlus, neidealizē tos. Iedomu tēls nāk no Tevis. Kas nāk no Tevis, ir Tev dārgs, tāpēc tam vieglāk pieķerties. Iedomu tēli pārvēršas par ķēmiem...

.

Birst manai kļavai lapas. Lēni, lēni kā asara pār vaigu.

Kļava - raiba - rudens

Tikko Egons Reiters radio SWH ēterā oficiāli paziņoja par astroloģiskā rudens sākumu. 2008. gada 22. septembris pulkstens 18.44.

Mana kļava saka to pašu. Sarkans. Oranžs. Dzeltens. Vēl drusku zaļš. Katrā gadījumā kļava sāk mainīties līdz nepazīšanai. Un tam bija nepieciešama viena vienīga, tomēr gara nedēļa!!!

Rudens noskaņas iesakņojas dziļi, dziļi un, ar tām piederošo sērīgumu, tepat jau arī paliek.

Velniņš čukst ausī.

Šodien uzsēdās uz mana pleca velniņš un ausī sāka čukstēt riebeklības. Nevar nodzīt to riebīgo nost. Gvelž tik vienu un to pašu. Manas domas kā marionetes tas vada.

Tagad

Domas - vienveidīgas

Rīcība - impulsīva

Intereses - cilvēku sabiedrība

Kopējais stāvoklis - nelāgs

Kļava - zaļa - tumši

Tā kļava. Nu tā, kas aiz kabineta loga, kur sēžu bieži, jau 3. gadu no vietas. Trešo gadu vēroju kļavu un šodien sapratu, ka tā, tieši tā kļava man ir liels, dzīvs pulkstenis, laika skaitītājs un tā spogulis.

Šodien pulkstenis rādīja četrdesmit piecas pāri tumši zaļam. Zaļums tāds vecs, tumšs un saguris. Šķiet, ka jau gatavs ļauties sarkanam. Bet nē, turas! Stundas ceturksnis tam vēl atlicis.

Paradokss, bet tā nu ir, ka no rītdienas gaidīšu, kad mans pulkstenis rādīs aukstu, kailu, sasalušu ziemas stundu. Tiešām gaidīšu. :)

Apgriežam mozaīkas otru pusi!
Ja Tu varētu samainīt gandrīz visu, kas Tev ir, pret kaut ko vienu. Kas tad tas būtu? Diezgan augsta cena tam vienam. Un ja Tu vari man pateikt, kas tas viens ir, es Tev atbildēšu, ka vienalga tas ir par skaļu teikts. Būtībā izkliegts pilnā rīklē kā tad, kad aizej mežā izkliegt sevi.

Sindromi

Uznāk un tad arī atkārtojas. Sēž un dedzina pakrūtē. Sīkie infantīlie, mazvērtības, netaisnības, aizvainojuma un citi sindromiņi, kas patiesībā ir viens nejaucēns egoisms. Lūk ņem tā un uzvāra no iekšpuses, līdz burbuļodams nāk uz augšu. Un tad nu ir īstais brīdis apturēt visu burbuļojošo, karsto virumu pusvārdā vai pusdarbībā. Citādāk izlīst, un tad tā putra jāstrebj karsta, kas noteikti ir daudz riskantāk, jo tad apsvilusi ir ne tikai iekšpuse, bet arī ārpuse. Un tad ja nevari vairs norīt pats savu riebeklīgo, žultaino virumu, tad apsvilini ne tikai savus nadziņus, bet tiek arī šim un vēl tam. Principā vispār negribas nekam no sacītā piekrist. Sēdi un samierinies vien, Gaism!

*

Piparus, sāli, baziliku, koriandru, lauru lapas, muskatriekstu, ķimenes, timiānu, salviju, majorānu, kariju, estragonu, krustnagliņas, ingveru, lavandu, rozmarīnu...

Atspēkot nevajag.

Nepatīkami ir vērot aiziešanu. Daudz patīkamāka ir atnākšana un uzkavēšanās. Tas nekas, ka tai klāt stāv velni. Un Jaunsudrabiņš pat neapjauš, cik ļoti viņam ir taisnība.

Pliekani? Sausi? Mākslīgi?

Tas nekas! Droši!

Skaidrs jau tā pat, ka kaut kad.

Mozaīka

Gabaliņos sabirušas divas realitētes. Pavisam īstas un patiesas - abas. Bet varbūt šķietamas? Lai nu kā, vajag lielo līmes burku, lai mazos mozaīkas gabaliņus salīmētu kopā. Pēc tam var iemigt vienā realitātē, bet pamosties pavisam citā. Tā gabaliņi mijas cits ar citu, un veido krāsaino mozaīku, kas paliek aiz katra noietā metra un katras kustības - patiesas vai šķietamas.

Nedz viņi, nedz viņas nemainās - diemžēl vai arī par laimi. :)

Likteņa ironija

Staigāt pa pasaku mežu un smilšainu liedagu, nedaudz mistiskā pēc ceriņiem smaržojošā gaisā.

Apturēt domas un pakārt tās ceriņu krūmā, blakus vietai, kur tikko ziedēja laimīgā pieclapīte, bet tad, muļķīgas vēlēšanās pavadīta, pazuda mutē.

Sajust mazo draugu Mieriņu sēžam uz pleca.

Sajusties bezgala īpašai - tik īpašai, kā mākslinieka mūzai.

Zināt un saprast, ka nekas neved uz konkrētu galamērķi, bet ir likteņa un dzīves izspēlēta spēle, kura atver acis un dod lielu mācību. Jo Tu nekad nevari zināt, kā konkrētajā situācijā rīkotos.

Tajā pašā laikā NEKO nesaprast. Gaisā mistika nepazūd. Tā virmo visapkārt un mulsina.

Jo nekas taču nepazuda, nepazūd un nav zināms vai tik viegli pazudīs.

Draugs Mieriņš iet pie ceriņu krūma un tur pakārtās domas uzvelk atpakaļ prātam, gluži kā paņemdams mēteli no pakaramā un apvilkdams ar to visu cilvēka sakumpušo stāvu.

Bet ne tagad. Varbūt citreiz. Iepriekšējā dzīvē, šajā pašā vai nākošajā. Kaut kad.

Tagad - Follow the leader.

.

Tas pats...

Tikai pumpuri saplīsa.

Neskumstam par to.

Jo...

Lapas traki zaļo.

Traki!

Grābdamas sauli un..

.. un silto pavasara lietu.

Punkts

Mākoņi no mannas

Apātija būtu nedaudz par spēcīgu teikts. Bet mēs varam iedomāties šo pašu vārdu un pavājināt tā spēku. Tad mēs iegūstam dvēseles un ķermeņa stāvokli, kad Tu jūti, ka asie stūri ir nogludināti un velties uz priekšu, pa labi un pa kreisi ir viegli un mīksti. Uzaudzēt vēl pa virsu biezu mizu un aiz tās nejust mazos negludumus uz ceļa virsmas. Bet to negludumu jau nav daudz. Tieši tāpēc, ka beidzot var atļauties pateikt: "Viss kārtībā!" Viss kārtībā, nu tā, no saknēm līdz galotnei, tik tiešām!

Gluži vai smieklīgi, bet rodas asociācijas ar mannā putras katlu. Sēdi tik pie tā un liec mutē vienu, baltās, mīkstās putras karoti, pēc otras. Pa starpai piešauj kādu vecmammas ievārījumu, tādējādi tikai pastiprinādams savas mazās mannā pasaulītes saldumu. Gandrīz jau var sacīt, ka putra ir arī galvā.

Bet nē, jau nē! Nevilksies taču tas ilgi. Un ja būtu viss pēc mana prāta, tad saldais putras katliņš būtu tikai tāds ievads labsajūtai un laimes sajūtai, kas neuzaudzēs ap sevi mizu, bet tieši otrādi. Ļaus, lai viss labais līp klāt kā dzelzs skaidiņas pie magnēta.

P.S. - Turpini klausīties kā plīst pumpuri, jo drīz to vairs nebūs. Visi saplīsīs. :)

Zaļa migla

Vētras pavasarī. Vētras, kas plosījušas fizisko stāvokli, likdamas cilvēka stāvam gāzties kā baļķim un vētras, kas glūn aiz stūra, baidīdamas ar nenokārtotu parādu orkānu. Dažas pārciestas, citas tikai vēl pieņemas spēkā, bet viens jau nu ir skaidrs. Pavasara vētras atnesīs pērkona negaisu, pēc kura droši varēs atlikt pēcpusi sulīgajā zāles zaļumā un atskatīties uz aizmuguri, kur būs lauzti koki. Varēs arī vērties uz priekšu, kur ir vasara. Arī ar vētrām, bet otrs nu ir skaidrs. Tās vētras kokus nelauž. Tās liek Gaismai, Aucei, Mētrai, Skaidrītei un citām jaunkundzēm staigāt pa zaļām koku galotnēm.

Pagaidām gan vēl tikai pār kokiem ir nolaidusies tāda zaļa migla. Zaļums knapi jaušams, bet Tu zini. Tas tur ir un tikai pieņemas spēkā. Paklusē brīdi un paklausies kā tie pumpuri plīst.

Ēnas saskatāmas tikai tad, kad redzama saule.

Skaistās pavasara dienās, kad ejot pa ielu sajūties patiesi labi un viegli, un smaidoši pretīmnācēji neliekas nemaz jukuši, bet gluži tik pat viegli un gaiši cilvēki kā Tu, acīs iekrīt pelēkie, dzīvē pazudušie indivīdi.

Netīrās drēbes un no alkohola uzpampušās sejas, kas gāzelējoties pārvietojas pa Āgenskalnu, atstājot aiz sevis nepatīkamu smaku. Dīvaini, bet pelēkā dienā šis kontrasts neliekas tik izteikts. Saules apspīdēti šie cilvēku stāvi nonāk kā zem prožektoru gaismas un gribot, negribot liek uzmest tiem aci. Bet arī tādi ir tepat blakus, un arī viņi, iespējams, priecājas par pirmajām saulainajām dienām.

Pavasaris ar visām savām brīvajām dienām un stundu grozīšanu pamatīgi ir izjaucis manu sapratni par to, kad ir diena un kad ir nakts, un par to kad jāguļ, bet kad nē. Tāpēc tagad guļam pa dienām , bet "Dvēseļu puteni" lasām pa naktīm. Nu neko darīt! Kaut kad tač tas ir jādara un vispār kaut kas jādara, jo: "Cilvēka slinkumam nav robežu" (sk. Simsones draugs ķīmiķis :D).

Tātad arī es tagad būšu ar visām četrām iekšā pavasarī un taureņiem galvā un vēderā.

Šalom!

Par brīvību un nepadarītiem darbiem

Izlaidība, nolaidība un zināma deva regresa. To dod pēkšņi no gaisa nokritis brīvais laiks. Nemitīga ballēšanās. Taisni vai jābrīnās, kur manos locekļos rodas spēks un enerģija. Bet tas viss tač ir sasodīti lieliski. Pēc brīvā laika man jautās kā gāja un es tā arī atbildēšu: "Sasodīti lieliski!" Nu jā, paldies maniem līdzbiedriem šajā tik grūtajā brīvajā laikā! Bet vasarai ir nepieciešams treniņš, un šo pat var nosaukt par pārbaudes spēli! :D Un laikam lieki ir piebilst to, ka nepadarīto darbiņu kaudze kūst tik pat lēni kā tas apnicīgais sniegs aiz loga.

Jasmīnu smarža tējas krūzē

Šādās dienās kā šī gribas atnākt mājās un darīt tieši to, ko es pašlaik daru - uztaisīt milzīgu jasmīnu tējas krūzi, ēst vēl milzīgāku šokolādi un ļaut lai visuvarenais internets mani izklaidē. Kas mani noveda pie tieši šādas rīcības? Tā bija Zemgales priekšpilsētas Zinātniski pētniecisko darbu konference. Nu ne jau pati konference, bet pāris komisijas kazas, kas bija atstiepušās uz mūsu elitārajām sienām no savām kaktu skoliņām ar sev neadekvātu lecību. Pašas būtu dabūjušas kaut vienu audzēkini līdz rajona līmenim, varētu lekties. Nu labi. Tas tā. Atzīta rajonā esmu un īstenībā par laimi sev un savam brīvlaikam uz valsti sūtīta netieku. Bet tas nemaina faktu, ka esmu ar sevi bezgala lepna.

P.S. - Pievienotais foto ir no Černobiļas. Ideja zagta no kāda sena paziņas. :)