Viņa dabūja, ko gribēja.
Laiks bija tik relatīvs kā vienmēr.
Piparmētru tēja tik salda kā vienmēr.
Bet viņa alojās, teikdama, ka ar to viņai būs gana.
Mazuma piegarša jau sāk šķebināt.
Toties viņa smaida ikreizi, kad paskatās uz kreisās rokas locītavu.
Tagad tas ir kā atgādinājums.
Un ja runājam par mežiem un brikšņiem, tad viņa ir vēl dziļāk aizmaldījusies.
Un nebrīnās it nemaz.
Pati lien.
Tas, ka viņa ir baravika ir šausminoši.
1 komentārs:
Es Viņai neļaušu palikt par Baraciku :)
Ierakstīt komentāru