Zagļi. Mana brīvlaika rīta miegs ir nekrietni nozagts un vainīgie par to sodīti netiks. Sodīta būšu es ar katra manas jaukās nedēļas rīta pavadīšanu starp bariņu "gaišo galviņu". Nekas. Labie darbiņi atmaksājas. Laikam.

Atlikusī dienas daļa bija idilliska. Gulta, sega, spilveni, tēja, saldumi, filmas, miegs. Un vēl domas un pārdomas. Pēc tam maniakālā tieksme. Bet tā balstīta uz kaut ko neizsakāmi skaistu. Vispār jau gribētos izkliegt skaļi, skaļi savu sajūsmas un varētu pat teikt, ka laimītes sajūtu. Bet esmu ārkārtīgi piesardzīga un par visiem 100% vēl neesmu noticējusi. Tas liek domāt par to, cik samaitāta esmu. Agrāk noteikti būtu sen jau ļāvusies tam visam un prāts būtu absolūti aptumsis. Tagad sēžu un klusītēm analizēju, jo "aplauziens" man nav vajadzīgs. Salauzti spārni dzīst ilgi. Kaut gan es pa šo laiku visādus kaulu dziedēšanas vai kaut vai pretsāpju brīnumlīdzkļus esmu nolikusi savā medikamentu plauktiņā. Tas, laikam, liecina par kaut kādu sava veida briedumu, ko atnes visa šī spēja analizēt un racionāli aplūkot to, kas citkārt būtu lidojis kopā ar taureņiem, bet tad, rudenim pienākot, aizpūsts ar stindzinošu ziemeļu vēju. Tā lūk.

Šķiet, ka atkal būs nepieciešama jasmīnu tēja un krustvādu mīkla. Būšu savā uzgaidāmajā telpā, sienās, kas mani saprot.