Apātija būtu nedaudz par spēcīgu teikts. Bet mēs varam iedomāties šo pašu vārdu un pavājināt tā spēku. Tad mēs iegūstam dvēseles un ķermeņa stāvokli, kad Tu jūti, ka asie stūri ir nogludināti un velties uz priekšu, pa labi un pa kreisi ir viegli un mīksti. Uzaudzēt vēl pa virsu biezu mizu un aiz tās nejust mazos negludumus uz ceļa virsmas. Bet to negludumu jau nav daudz. Tieši tāpēc, ka beidzot var atļauties pateikt: "Viss kārtībā!" Viss kārtībā, nu tā, no saknēm līdz galotnei, tik tiešām!
Gluži vai smieklīgi, bet rodas asociācijas ar mannā putras katlu. Sēdi tik pie tā un liec mutē vienu, baltās, mīkstās putras karoti, pēc otras. Pa starpai piešauj kādu vecmammas ievārījumu, tādējādi tikai pastiprinādams savas mazās mannā pasaulītes saldumu. Gandrīz jau var sacīt, ka putra ir arī galvā.
Bet nē, jau nē! Nevilksies taču tas ilgi. Un ja būtu viss pēc mana prāta, tad saldais putras katliņš būtu tikai tāds ievads labsajūtai un laimes sajūtai, kas neuzaudzēs ap sevi mizu, bet tieši otrādi. Ļaus, lai viss labais līp klāt kā dzelzs skaidiņas pie magnēta.
P.S. - Turpini klausīties kā plīst pumpuri, jo drīz to vairs nebūs. Visi saplīsīs. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru