Otrdienas pamazām kļust par ienīstamajām dienām. Skaņupe vakarā vismaz rada kaut kādu līdzsvaru pozitīvā un negatīvā masas attiecībā. Bet kopumā, Otrdienu svari nosliecas tā kausiņa virzienā, kur sverams nogurums.
Teicu jau, ka tā būs! Baltums vairs nav baltums, bet slapjums. Un tā tam būs būt.
Pats deprsīvākais šajā gadalaikā ir tas, ka Lavīzes ielā 2a es iegriežos vēl ar tumsu un to pametu tad, kad tumsa jau atkal klāt. Sanāk tā, ka man, tikai man personīgi, vairs neatliek ne druskas dienasgaismas, kas katrai normālai Gaismai būtu nepieciešama kā sabiedrotā māsa.
Nelūdzu vairs krāsu spaiņus, bet gan kādu jauku gaismas avotu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru