Bez nosaukuma

Kad mācījos skolā, nemitīgi sapņoju par brīdi, kad izvēlēšos pati sev tīkamu studiju programmu un nodošos ar patiku mācībām. Tagad mācos to, kas ir absolūti lielisks, bet atkal jau jāsāk knosīties kā mazam bērnam, nespējost sagaidīt brīdi, kad varēšu strādāt tīkamu darbu. Atliek secināt, ka tā tas viss laikam dzīvē ir iekārtots - sasniedz vienu mērķi, lai nākošais jau atkal Tevi kaitinātu ar žilbinošiem solījumiem. Bet, ja tā notiek, atliek secināt, ka esi uz pareizā ceļa, jo dzīve taču ir nemitīga kustība.

Blakus fundamentālajai sevis audzināšanai un strostēšanai taču vienmēr, KĀDS pažēlos un sabužinās vai vienkārši mīlēs bez nosacījumiem (jā, arī tad, kad saplēstās trenuškās, izpūrušiem matiem nevaldāmi aurošu par dzīves sīkumiem).

Viena vienīga sīciņmazītiņa vēlēšanās - aizbraukt uz kādu nedēļiņu aiz valsts robežas. Goda vārds, pat ar Valgu pietiktu.

A, B, C vai Ž?

Pamodos pāris minūtes pēc septiņiem. Pohuj in general nejauši nomainījusi drebelīgā sajūta. Šodien uzzināšu eksāmenu rezultātus. Bet tikai piecos pēcpusdiena. Un jā. Vēljoprojam aicinu pabūt rīt mazā, smacīgā telpā kopā ar mani un citām ĀVĢ elitārajām pēcpusēm.

Un vēl kas jauns. Laikam strādāšu Positivusā. See ya!

Siers

Gaismas attiecības ar sieru hronoloģiskā secībā:

1990-2005 - Gaismai paniskas bailes no siera, abu indivīdu kontakts nekāds.

2005 - Gaisma sāk ēst sieru, kas izkusis uz picas.

2007 - Auce uzdāvina grāmatu ar nosaukumu "Kurš pievācis manu sieru?"

2008 - Februāris. Džūkste. Gaisma apēd pirmo Džūkstes maizīti (Cepta kausētā siera "Dzintars" maizīte). Savu sasniegumu vairākkārt atkārto arī pēc tam gan mājās, gan Džūkstē, lūdzot sieru uz maizītes uzsmērēt kādam citam, jo pati nevar pieskarties. Gada otrajā pusē, gatavojot vistas fileju, Gaisma pirmo reizi ar kailu roku izņem no ledusskapja siera iepakojumu, kur siers jau sagriezts šķēlītēs. Ar kreisās rokas īkšķi un rādītājpirkstu tiek pavērts iepakojums un ar otras rokas tiem pašiem pirkstiem satverta neizkususi(!!!) (lasīt: jēla) siera šķēlīte. Tiek nogriezts aptuveni 2x3 centimetru liels gabaliņš un novietots uz vistas. Gaismai garšoja, bet par šo pārdrošo soli viņa atzīstas tikai vēlāk. Šajā pašā gadā Gaisma pieskaras arī lielākiem siera galaliem; griež tos un pat rīvē, bet jēlus neēd.

2009 - Turpinās pagājušajā gadā aizsāktais. 7. jūnijā Gaisma raksta referātu un piepeši sāk izjust lielu izsalkumu. Dodas uz virtuvi uzkost un, atverot ledusskapi, nolemj pagatavot karstmaizi - maize, šķiņķis, tomāts un siers. Griežot sieru, jau parādās pirmā tumšā zīme - iegrieziens pirkstā. Gaisma, neko ļaunu nedomādama, turpina procesu. Būdama ļoti nepacietīga un izsaklusi, nenogaida līdz uz tostera iedegas zaļā gaismiņa, paķer maižuku un jož uz istabu. Iekārtojas atpakaļ pie datora un iekožas maizītē. Holy s***! JĒLS SIERS! Maizīte tomēr tiek apēsta. Visi dzīvi, veseli un bez traumām.

Pašapmierināti guļu gultā un smīnu. Jūtos kā baigā vecene, nobriedusī personība. Es apēdu jēla siera šķēlīti! Kaut gan jāatzīst, ka tā bija silta. Nākošais līmenis - jēls, auksts siers.

Nesaprotu kāpēc cilvēkiem, jā arī man, ir tendence piešķirt nozīmi lietām, kas nav tās cienīgas. Kā vienā brīdī kaut kas var būt tik vitāli svarīgs, ka tas aizņem katru ķermeņa šūnu, lai jau pēc pāris nedēļām to nāktos atcerēties ar grūtībām? Varētu domāt, ka katrs šāds pseido svarīgais process vai lieta ir paredzēts kā līdzeklis, lai nokļūtu pie kaut kā patiesi nozīmīga. Tomēr, ja atskatās atpakaļ uz dzīves augstākajiem punktiem, ja mēģina nofiksēt tā brīža emociju, nākas secināt, ka tas, kas tobrīd licies kā mūžīgā dzīves vērtība, šobrīd iekrāsojams gaiši zilpelēks kā tēli pie apvāršņa līnijas.

Sakaunējos. Nedaudz. Bet puķes skaisti zied un smaržo.

A man neinteresē

Jokaini, bet mani neinteresē aptuveni trešdaļa no lietām, vietām, procesiem un cilvēkiem, kuri man interesēja vēl pirms neilga laika. Lietas un vietas ir zaudējušas savas magnētiskās īpašības un nespēj manus polus pievilkt savējiem. Procesi ir kļuvuši garlaicīgi vai pat mokoši, bet cilvēki, ak, cilvēki ir vai nu dabiskā procesā attālinājušies no manas būtnes vai arī es pati tos vienkārši esmu pārmetusi pār bortu savam "šeitsūdunerunā" kuģim, gluži kā tā rudmate tajā maķenīt muļķīgajā sieviešgrāmatā teikdama: "Met grabažas pār bortu!"

Atliek tikai secināt, vai tas ir labi, vai slikti. Laikam abpusēji. Slikti, jo.... emmm... jo....(tiešām domāju vairākas minūtes) Nē! Patiesībā ir sasodīti labi. Īstās lietas, vietas, procesi un cilvēki ir izniruši no agrākā šo parādību lēruma. Gaismai, tā teikt, ir uzlabojusies izšķirtspēja. Vienīgi nejūtu sevi filozofējam par savu eksistenci vai sāpi, kas patiesībā arī ir tikai pozitīvi, jo neesmu un nevēlos būt nekāda dzejniece - pārdzīvotāja vai samierināties nespētāja. Es taču varu tikt un tieku galā. Es esmu laimīga un vakar viņš teica, ka arī ir laimīgs. Ko tad vēl vairāk vajag?

Sports

Ļummis izspļāva visai veiksmīgu vai drīzāk asprātīgu metaforu, kas diezgan pārsit tās sievietes bloga saturu, kura galvenais sabdžekts ir viņas gultas stāsti, kuru ik palaikam mēdzu izklaides un smiekliņnolūkos palasīties:


"Tas ir kā skriet ar celofāna maisiņu uz galvas. Skrien, skrien un elpo maisiņā līdz beigās izvemies tajā. Labāk skriet bez maisiņa un brīvi spļaudīties."


Sasmējos.


P.S. - man klājas labi. Kādu laiku jau ir stāvoklis - pohuj in general.

War

Esmu uzsākusi ziemas morālo teroru - iespaidošanas veidu, kas man padodas vislabāk. Pagaidām 1:0 ziemas labā. Ja viņa turpinās nepakļauties manai šantāžai, morālai pazemošanai un provakācijām, tad tiešām ķeršos pie radikālām metodēm - iešu izkauties.

Laika lielveikals

Un iedomājies, ja nu....

Ja nu laiks būtu kustamais īpašums. Prece vai pakalpojums. Laiku varētu staipīt un apgraizīt, salocīt, saritināt, sasiet, izmētāt, sašķirot...

Pēkšņa apturēšana, pagriešana uz priekšu vai attīšana atpakaļ neapšaubāmi ir viena no visbiežāk skaļi izteiktajām vēlēšanām (Kaut šis mirklis nebeigtos nekad! Kaut es varētu pagriezt laiku uz priekšu vai atpakaļ!).

Ja mēs paši regulētu laiku un spētu to transformēt, deformēt vai atjaunot, pieļauju, ka arī laika bizness būtu tik pat ienesīgs un nežēlīgs kā naftas bizness. Ja vien protams tas kaut kur glabātos kā jebkurš cits dabas resurss. Tas tiktu iegūts vairumā un nodots pārstrādei, lai laika rūpnīcās to sašķirotu pēc šķirnes, veida, sugas vai kā citādi. Iepakots glītās paciņās, sainīšos, kastītēs vai iepildīts pudelēs. Iepakojumus aplīmētu ar krāsainām etiķetēm, kas katra vēstītu par to saturu - laiks sev, laiks draugiem, laiks ģimenei, laiks darbam, laiks karjerai, laiks mīlestībai, laiks seksam, laiks izklaidei, laiks rīta kafijai un pat laiks būt nejaukam. Furgonos iekrauts un nogādāts laika lielveikalā, tas tiktu izlikts vitrīnās un plauktos gar vairākām ejām, virs kurām izkārtne vēstītu par konkēto laika nodaļu. Mums tik atliktu stumt lielos iepirkumu ratus gar plauktiem un izvēlēties sev to laiku, kas trūkst. Iepirkt vairumā sev tīkamāko laiku, bet pie izejas nodot nederīgo laiku otrreizējai pārstrādei....

Vai Tu to vēlētos? Vai tiešām Tu vēlētos zaudēt mirkli un tā pārsteigumu, iedzerot pāris malkus no pudelītes uz kuras rakstīts - Laiks iemīlēties?

nekas

Šodien apņēmos n-tās pirmdienas apņemšanās. Atnācu mājās un visas pagaisa. Kaut kad nedēļas nogalē kāds teica, tiešām neatceros kurš, ka nevajag neko apņemties pirmdienās, jo tās jau tā pat ir nedēļas grūtākās dienas. Nu tad lai paliek uz citu dienu.

Esmu kļuvusi trula kā sarusējusi nagla.

07.03.2009 - iespējams pagaidām labākā diena šogad.

Pēckā

Mana mīļākā atbilde uz jautājumu - Kāpēc? - ir - Kāpēc nē? Bērnības sindroms kāpēčošana piemīt arī gluži nobriedušām personībām. Un, ja pēc kāda šķietami loģiska apgalvojuma, kāds pamanās iekāpēčot, un nav itin ne mazākās vēlēšanās meklēt atbilžu virkni, kas var būt visai gara, es gluži vienkārši jautājumu atbliežu atpakaļ ar pretjautājumu kā ļaunu domu pret spoguli. Tad nu indivīds lai pats rod atbildi savās smadzeņu krokās. Paradoksāli, bet iespējams krokotāko smadzeņu labirintos atbildes atradīsies ātrāk, nekā uz gludākas virsmas.

- Kāpēc Tu vienmēr mēģini citus pārliecināt ar savu subjektīvo viedokli?

- Kāpēc nē?

Murr

Un mēs tik murrājam vai citkārt brienam pa sniegotiem laukiem. Apkārt zemestrīces, orkāni un nogruvumi. Mums kājas sausas. Kategorijas mans un tavs apvienojas mūsu.

Nu un tad, ka es svešos sapņos lidoju.

Nu un tad, ka...

Mur.

Un gan jau es arī izdzīvošu ar kādu sirmu matu uz savas rudās galvas.

plukata

Rīt priekšā diezgan skaisti svētki, bet man vairāk prātā nolīšana kaktā ar jasmīnu tēju. Žēl. Jācer vienīgi, ka party moods ieslēgsies laicīgi.

Vakar vakarā sajutos kā novembrī. Jāatzīmē, ka tas ir mans nemīļākais gada mēnesis. Tik ļoti nepatika. A šodien dzirdēju kaut kur Kauperu bļaustamies par plaukstas lieluma pavasari. Nodomāju, ka es šobrīd būtu priecīga par pavasari, kas ir kaut skudras plaukstas lielumā.

Ja kas, rīt tiekamies 17.00 Kongresu namā.

Sifiliss

Goda vārds! Ir indivīdi, kuru morālo teroru un pakāršanu aiz olām vajadzētu ar likumu pieņemt!

/Nothing doing with me. Tikai vērojums iz dzīves, cerībā, ka kāds kaut kur jūtas kā sūds!

Smadzeņojums

No rīta ļoti satuntulējusies izgāju uz ielas. Nepatīk, ka auktums lien aiz drēbēm, un ziema pagalm apnikusi. Kā parsatā darba dienas rītā gaidīju pieturā trolejbusu. Daudzi vīpsnā par to, ka to katru rītu izmantoju, jo laiks, kas jāpavada ceļā ar kājām ir tikai 10-12 minūtes. Šorīt trolejbuss nenāca kādu pus stundu. Es būtu paspējusi pa to laiku mērot divtik lielu ceļa gabalu. Bet no rītiem jūtos tam pārāk vāja. Turklāt braukšana trolejbusā ir kļuvusi kā rīta rituāls. Ieraugu cilvēkus, kas katru rītu gandrīz konstanti dodas savās ikdienas gaitās no izejas punkta - trolejbusa pietura.

Tur parasti ir kāds ļoti zolīds krievu kungs pāri septiņdesmit ar Puaro ūsām. Vienmēr smaida šķelmīgu smaidu, kad skatās uz mani. It sevišķi rītos, kad izskatos labi. Šķiet ka domā: "Eh, ka nu būtu es jaunāks!" Bet varbūt es kļūdos.

Vēl tur parasti ir kāda māte ar aptuveni 6-7 gadus vecu meitu. Viņas brauc vēl mazāk pieturas nekā es- tikai divas.

Lapu ielas pieturā parasti iekāpj kāds šķielējošs vīrietis, kas šķiet zina, ka nākošajā pieturā es kāpšu ārā, tāpēc, ja nav kur sēdēt, viņš pieturas pie mana sēdekļa un ,kad pieceļos, naski tajā iesēžas.

Sabiedriskais transports ir mobila, ātri mainīga un bezgala aizraujoša mikrovide.

Tātad nenāk trolejbuss jau krietnu laika brīdi un es izlemju doties ar kājām. Pirms pametu pieturu, tās virzienā nākam ieraugu kādu personu. Mirkli sastingstu un apdomāju, vai nevajadzētu nedaudz uzgaidīt šo personu, lai vismaz sasveicinātos, jo galu galā pirms dažiem gadiem mēdzām stundām ilgi sarunāties sabiedriskā transporta pieturā, pat negaidot to. Ieskatījos pulkstenī un sapratu, ka traki kavēju. Iespējams, nostrādāja vēl kāds spēks, spīts vai princips. Aizgāju. Visu dienu gribot, negribot nākas domāt par meiteni, ar kuru kopā flirtējām ar pusmūža vīriešiem, lai pēc tam no tiem muktu pa pusi Vecrīgas. Piedod, ka nepagaidīju šorīt!

Katru dienu kaut kas jauns, jebšu pirmo reizi pabiju "ierakstu studijā", kas būtībā bija šķūnis. Bet šā, vai tā interesanti. Tas diemžēl nozīmē to, ka piektdien savus dažus teikumus nebliezīšu dzīvajā, bet tie skanēs ierakstā, kas tomēr ir maķenīt bēdīgi.

A kā Tev citādāk Gaism?

A citādāk man tā, ka nedēļa pēdējā laikā ir sadalīta uz pusēm ar treknu svītru. Katra no pusēm ir kardināli atšķirīga. Viena skaudrā realitāte, otra - leiputrija. Pāriešana no pirmās uz otro ir itin viegla un baudāma, bet, kad tādā pirmdienas rītā, kāds bija šis, jāatgriežas realitātē, ir diezgan juceklīgas izjūtas.

Un tikko konstatēju, ka dzīve atkal ir ļoti, ļoti izmainījusies. Vienmēr patīk nonākt pie šīs atziņas.

ahdš

Jūtos spēcīgi rutinizējusies. Tas principā ir ļoti neveselīgi domāšanai un ideju ģenerēšanai. Kad prātam darīšana ar rutīnu, tas kā vatē vai miglā noslēpies. Cēloņi varētu būt dažādi. Nezinu, kura kontrolē es esmu pašlaik - laikapstākļu (debesu krāsa trešā nelabvēlīgā) vai tā, ka katru dienu staigāju vienas un tās pašas takas, ēdu vienu un to pašu barību, skatos uz vienām un tām pašām sejām, kuras lielākoties runā tikai par vienu žetonīgu tēmu. Arī šizosapņi nav rādījušies kādu laiciņu. Secinājums jau tikai viens - jāpamaina vide (neiespējami) vai darbība virzieni (nedaudz iespējamāk).

Pirmdienas secinājums - Strādāt valdībā un patikt valsts iedzīvotājiem arī man būtu neiespējami. Arī tiesnese būtu štruntīga, toties dead rich! :D

Morāli nestabila.

šon

Ieviš, Tu ir egoistiņš!

P.S. - Zīmīgi. 100. ieraksts. :)

Nimbs vs Ragi

Mācību iestādē kā eņģelis šodien. Kalnus gāzu.

Pēc tam velnišķi baudīju Brenguli Speisīti un līdz baltkvēlei novedu vecu, krievvalodīgu tanti.

Autobusa pietura. Veca kundzīte pufenē ar entajām plastmasas kulēm.

-Tridcatj devjatij uže ušol?

-Es nezinu, tikko atnācu.

-Što devuška? Ne videla tridcatj devjatij avtobus?

-Es tikko atnācu, neredzēju.

-(sarkana jau un spļaudās) Nu tridcatj devjatij avtobus!!!!!

-(lēnā, skaidrā latviešu valodā) Es ne-zi-nu. Es TIKKO at-nā-cu.

Nenormāli apvainota apsviedās uz otru pusi un aizgāja atzvelties uz pieturas beņķa. Pēc pāris minūtēm nāca tridcatj devjatij. Nolēmu braukt ar to līdz āgenītim. Tvaika lokomotīvei līdzīgā būtne paķēra savas kules un rikšoja uz autobusu. Tajā brīdī sagribēju šo apsteigt un iekāpt autobusā pirmā. Līdz ko mēģināju to darīt, saņēmu spēcīgu dunku paribē un iespējams arī kādu lāstu. Iekāpu atobusā tikai pēc viņas un ceļu līdz Āgenskalnam pavadīju smīkņājot par to, kā viņa lūr uz mani ar iedzeltējušu acs baltumu.

Nesvarīgi

Šodien, jā, svētdienas dienā, biju mācību iestādē uz Žetonvakara mēģinājumu. Sapratu, ka man mana loma, ja to tā var dēvēt, diezgan nepatīk, lai neteiktu - riebjas (un tomēr teiktu). Vīlusies būšu es un visa mana famīlija un draugi. Galu galā pasākums nesīs daudz, daudz negāciju, jo es, dejot neprasdama un, pretēji savam šerpumam, ietērpta sniegbaltā tērpā, klunkurēšu pa Kongresu nama skatuvi kā no parodijfilmas izkāpusi balerīna. Nestaipīgo kāju ņifiga nepacelšu un rokas plātīšu kā grābekļus. Un tās ar ūberīgajām lomām vēl uz mēģinājumiem nenāk. Puk, puk, puk!

"Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks!"

Ieraksts-parastais

Trīs dienas Gaisma ir sastopama konstantā agregātstāvoklī - sasalusi un miegaina. Pieņemu, ka pie vainas ir debesu krāsa vai arī izlietnes un krāni.

Runājot par šizosapņiem #3 un #4, aizvakar bija tāds dikti pamācošs. Proti, es nokrāpu sapnī savu vīrieti ar diviem citiem, bet pēc tam gāju pārbaudīt, vai neesmu tapusi grūta.

Savukārt pagāšnakt staigāju pa kādu Rīgas nomali. Tur koka ēkas pirmajā stāvā bija veikaliņš. Tā izkārtne vēstīja - "Lietoti apģērbi un citas preces". Iegāju iekšā un tur viss kā parastā dzīvoklī. Stāv divas sievietes un saka, lai es droši izstaigāju dzīvokli un izvēlos preces. Staigāju pa istabām, virināju skapjus un snaikstījos gar plauktiem. Tur bija atrodama vairāku cilvēku iedzīve. Ieskaitot krūzītes, šķīvīšus, apģērbu un prezervatīvus. Vienā no istabām uz sienas ar krāsu bija rakstīts:"Maša (vai kāds cits krievu sievietes vārds, īsti neatminos), tev nekas neizdosies! Mēs vēl būsim atpakaļ un Tevi padzīsim no mūsu dzīvokļa!" Tajā brīdī es sapratu, ka grasos pirkt kāda cita cilvēka dzīvi. Aizgāju.

A šodien piektā diena nedēļā. Nemiers dīda maķenīt.

Genocīds

Iesākumā Šizosapnis #2.

Tas bija pēdējās sapnis tieši pirms modinātāja. Atrados vietā, kur notika masu ebreju iznīcināšana. Veca koka māja. Istabā ir vairākas ebreju ģimenes. Tajās visu vecumu cilvēki. Divi vīrieši formās aplej istabu un arī cilvēkus ar benzīnu. Vadību pār procesu ir uzņēmusies kāda valdonīga sieviete, kura slimo ar pretīgu ādas kaiti, kas viņas ķermeni ir pārklājusi ar pūžņainu ēdi. Zinu to, ka šo slimību viņa ir iemantojusi no kādas ebreju meitenes, kas pirms kāda laika kārtējā dedzināšanā, kuru ir vadījusi šī sieviete, nespēdama novaldīt emocijas, baiļu pārņemta, ir metusies viņai virsū un iekodusi rokā. Tagad viņa ir inficēta ar šo slimību un viņas naids pret šo tautu ir vēl lielāks. Viņa lēnām mirst, pirms nāves vēlēdamās sev līdzi paņemt pēc iespējas vairāk dzīvību. Viņa nomet sērkociņu uz grīdas, un benzīns nekavējoties aizdegas. Es stāvu un skatos uz degošo cilvēku nolemtajām sejām. Tad atskanēja modinātājs.

Pirmās dienas minūtes domāju par to, cik absurdi ir ļaunu atdarīt ar ļaunu. Ļauna bija valdonīgā sieviete, jo iespējams viņai kāds bija nodarījis ļaunu. Ļaunu darbu darīja inficētā meitene, kas radīja vēl lielāku ļaunumu. Tā vien liekas, ka ļaunums ir parādība, kas nepārtraukti summējas. Un tirpas sāk skriet, iedomājoties, cik daudz ļaunuma cilvēce ir iekrājusi, kopš tās pastāvēšanas sākuma.

Vēl man šķiet, ka maniem sapņiem ir nevis kāda simboliska nozīme, kas būtu jāmēģina izskaidrot ar kāda diezgan muļķīga sapņu tulka palīdzību, bet gan vairāk didaktisks raksturs.

Zilās debesis ir skaistas un nepieciešamas garīgās veselības profilaksei. Nespiež uz leju, bet ceļ uz augšu. Šodien bija tas prieks pabaudīt ziemu. Slēpoju ar distancenēm, kas šoreiz sagādāja pat diezgan lielu prieka devu. Pluss vēl tas, ka sacensībās ieguvu trešo vietu. Jā, jā. Es. Kādu nepilnu 20 skuķu konkurencē.

Šodien, kad iegāju supermegadraudzīgajā portālā, nepatikā saraucu degunu, jo fīča - Izsaki viedokli - likās supermegastulba. Pamanīju arī to, ka ar to nodarbojas ne tās gaišākās galvas (nothing special). Mīļais draugs! Izsaki viedokli par mani uzaicinot mani uz tasi tējas, vai vēl labāk - uz teātri. Apsolu izteikt arī savējo.

end of da vīk

Pokers, spēļuki, ogu brandavīns, klonēšana, Martas koļījamais sarafāns un VIŅAS! Vāvervakars uz goda!

Pagāšnakt pirmo reizi šogad biju vecpilsētas iestādēs. Visnotaļ mierīgi. Nebūtu Krūzes būtu pat garlaicīgi, bet mums sanāk!

Nekādas eksistenciālas atklāsmes šajā baudpilnajā nedēļas nogalē neesmu guvusi, ja nu vienīgi saistībā ar klonēšanu un tās ētiskajiem aspektiem!

M-Z

Sēru vēsts.

Glābjot failus no neganta datorvīrusa, bojā gājuši mūzikas folderi, kuru nosaukums sākas ar burtiem no A līdz L.

Respektīvi tagad klausos grupas un izpildītājus, kuru nosaukumi sākas ar alfabēta burtiem no M līdz Z.

Šizosapnis

Pēc otras rudmates dzimšanas dienas svinībām, kurās tika iztukšotas vairākas viltīgā dzēriena - šampanieša - glāzes, man naktī rādījās diezgan šizīgi sapņi atkal.

Eju mājās. Kā parsti pa īsāko ceļu caur pretējās mājas pagalmu. Ārā laikapstākļi tieši tādi kā šobrīd. Uz zemes, vai precīzāk uz ledus peļķē, sēž divi ļoti pievilcīgi vīrieši. Tiešām glīti. Pagariem, izpūrušiem matiem, ataugušiem bārdas rugājiem. Nu tas nedaudz apbružāti seksīgais tips. Uzsmaidu abiem, šie man pretī. Tad izlienu caur spraugu starp māju un sētu un ieeju mājās. Pēc kāda laiciņa iedomājos paskatīties pa logu, vai šie vēl tur sēž. Pieeju pie loga un konstatēju, ka abi skaistuļi izrādās ir geji un vārtās pa ledu un ūdeni tieši iepretim manam logam, kaislīgi skūpstīdamies.

Ja es neaizmirstu visus savus sapņus jau 5 minūtes pēc pamošanās, dzīve kļūtu interesantāka.

Parādatmaksa

Lai gan citos līmeņos, tomēr TAS mani turpina nodarbināt. Ar to es gribu teikt, ka mani moka tā pati sasodītā ziņkāre un nekas vairāk, mani mīļie, nekas vairāk!

Starpcitu, es nezinu, kā tas beigsies, jo nekad man šāda pretiniece - ziņkāre - nav stājusies pretī, vai drīzāk es esmu tai pakļāvusies, nemaz nelikdama tai iejusties pretinieces lomā.

Scenāriji varētu būt divi:

Nr.1. jebšu NĒ - vai nu es izroku aizsargrāvjus, pieleju tos ar ūdeni, uzbliežu baigāko mūri riņķī, pati iesēžos sava drūmā cietokšņa augstākajā tornī un uzskatu, ka esmu uzvarējusi ne tikai kauju, bet arī visu karu un laimīga nomirstu (protams, pēc daudziem gadiem) ar savu triumfa sajūtu un milzu ordeni pie krūtīm.

Nr.2. jebšu JĀ - vai arī es pakļaujos ziņkārei un tad jau seko vēl bezgala daudz scenāriju, par kuriem pašlaik domājot, patiesībā neviens nešķiet vilinošs. Kaut gan vilinoša ir vēlme tos uzzināt, bet ne jau piepildīt.

Vienkārši un cilvēcīgi nepieciešama informācija. Bet, ja ilgi turpināšu domāt, tad iestāsies noilgums, ko nevarēs uzskatīt par pirmā scenārija izspēli, bet gan par kaut kādu vecu kaiti, kas iemitināsies Gaismā un, kas zina, varbūt manas pusmūža krīzes laikā sprāgs uz āru. Nu re! Mazu drāmu izveidoju. Ir par ko pasmadzeņot tagad.

~

-Kas Tev tā par seju?
-Kāda seja?
-Nu tā, it kā visi pārējie būtu niecības.

Lol. Nofotogrāfējiet to seju, citādi es tiešām nesaprotu par ko apkārtējie runā! Scary!

Kad sapņo, aizver acis!

Lasīju "Meistaru un Margaritu", kad attapos, ka neatrodos vairs nedz Bulgakova pasaulē, nedz savās saprotošajās sienās un vispār ne šajā laikā. Kamēr acis skrēja pa grāmatas rindiņām, tikmēr es pati biju aizlidojusi uz sprāgstošo pumpuru zemi. Brīnums, ka tās vispār vēl varēja salikt burtus kopā, jo no tā, ko tur redzēju, acu skats varēja arī aizmigloties.

***

Gaisma gāja pa ielu. Varbūt tā bija Rīgas iela, varbūt kāda mazāka miesta iela, bet varbūt ne iela, bet kāds noasfaltēts ceļš ar mājām tā malā, kas lika spriest par to, ka tā ir iela. Vispār tas nav būtiski. Varbūt viņa gāja viena, varbūt viņi bija divatā, bet varbūt pat tā bija kāda lielāka patīkama kompānija. Arī tas šoreiz nav būtiski. Būtiski ir tas, ka Gaismai mugurā bija plāna jaciņa, kas liecina par to, ka laiks, kurā viņa atradās bija aprīlis vai jau pat maijs. Gaisma gāja un uzmanīgi lika soļus, lai vieglo kurpju papēžu pieskaršanās neapslāpētu skaņu, kurā viņa tik uzmanīgi klausījās, skaņu, kuru viņa bija gaidījusi kopš viņas kļava nobirdināja pēdējo sačervelējušos lapu - plīstošo pumpuru skaņu.

***

Sasodītā utopija. Nē. Patiesībā līdz sāpēm skaista. Tas jau nekas, ka es šodien ietuntulēta slēpošanai piemērotās biksēs, kas man bija vairākus izmērus pa lielu, soļoju uz Uzvaras parku. Uzkāpu uz šauriem, slīdīgiem dēlīšiem un ņēmos šļūkāt kājas kā nu vien pratu. Sejā nekaunīgi pūta slapju, smalku sniegu, kas nāca no rēcoša, diezgan nepievilcīga sniega pūtēja. Te nu bija mans imaginārais pavasaris, bet tomēr iemanījos aizsapņoties. Bet katrā ziņā šodien oficiāli ir aizsākusies

siltumsaulespieneņceriņlakstīgalmaigvējiņsmaržojošgaisburvīgvakarpastaigzaļszālītsunkopumāpavasar gaidīšana!

Tagad pārlasīšu neuztvertās "Meistara un Margaritas" lappuses.

Paradokss

Ziņkāre ir ziņkāre, bet es tomēr palikšu pie lepnuma. Varbūt nebūtu tiktāl aizdomājusies, ja nesaņemtu precīzu izgājušās situācijas raksturojumu. Jāiemācās tomēr nedaudz ieturēt distanci un aizvainojumu uz cilvēkiem, kas man tiešām nodarījuši pāri. Jābūt kaut nedaudz ļaunatminīgai, kaut arī asaras nožuva jau pirms vairākiem mēnešiem. Kaut gan tas Gaismai nav raksturīgi - rūgt aizvainojumā. Vienkārši tās tējas dzeršanas NEBŪS!

Bet ko nu par veco un neglīto, ja skats uz pasauli pavisam rozīgās krāsās. Un ar katru dienu arvien vairāk un vairāk...

Pеволюция

Man patīk brīdis, kad rodas iekšēja atklāsme. Sajūta, kad Tu sevī triumfē. Šodien bija dikti triumfiem ražīga diena. Ja 14. janvāris piedāvātu maķenīt vairāk dienasGAISMAS, tad iespējams es sevī būtu izcīnījusi savu lokālo Gaismas revolūciju. Vismaz pāris arkas mierīgi varu uzbūvēt.

Mans mazais, muzikālais draugs šodien šķita pārlieku pilns ar mieriņmūziku, pārāk bieži nācās to vilkt ārā no kabatas un ieriktēt uz kādu jestrāku playlistu. Arī pelēkā viela šodien strādā uzteicami. Un tieši iederīgi liekas tas, ka es to kārtīgi varu pabarot ar tādu gardu provīziju, kāda ir Džordža Orvela "Dzīvnieku ferma". Man patīk tur attēlotajiem dzīvniekiem meklēt dzīvē atbilstošus cilvēkus. Nu ne jau no politiķu un dažādu citu sabiedrisku darboņu aprindām, bet gan no draugu un paziņu loka. Visprecīzākos prototipus esmu atradusi aitām, Mollijai, Napoleonam un viņa asinssuņiem.

Un vispār šodien varētu noraut kādu jumtu, vai pat vairākus!!!

Saldie augļi

Veci ķieģeļu vai jebkāda cita materiāla (tomēr veci) mūri mēdz noaugt ar tīteņ, vīteņ vai vēl nez kādiem ložņ vai kāpelējošiem augiem. Ja ieraugi mūri, kurš ir bagātīgi nozaļojis, tad loģiski ir secināt, ka šis mūris tiešām ir vecs. Jo, pirmkārt, ir nepieciešams laiks, lai augs bagātīgi sazaļotu visā mūra augstumā un platumā, un, otrkārt, kurš gan jaunu un ļoti skaistu mūri vēlētos apaudzēt ar efeju. Tomēr, neskatoties uz to, ka acis priecē sulīgs zaļums, saglabājas vēlēšanās pašķirt un paplēst vīteņauga lapas, lai aplūkotu senos akmeņus. Kas zina? Varbūt kāda pagātnes liecība uz tā saglabājusies.

Es ieraudzīju tieši tādu mūri šovakar. Piegāju tam klāt un, ziņkāres mākta, pašķīru auga lapas, lai aplūkotu mūri. Apakšā ieraudzīju pelēkus un drūpošus akmeņus - tieši tādus, kādi tie bija pēdējo reizi, kad biju pie mūra. Toreiz, ejot prom, pie pamatnes iestādīju kādu vīteņaugu. Domājams, ka tā bija vīnstīga - pietiekoši ātraudzīga, ar lielām lapām, kas viegli aizsegtu pelēko mūri un mazām, nekam nederīgām ogām. Toreiz arī man negribējās iet prom no mūra, bet vēl to piešpaktelēt. Bet tad, visticamāk, kad tas būtu glīti noslīpēts, es tajā kārtējo reizi ietriektos ar galvu. Nolēmu, ka man tīkamais zaļums tam būs piemērotāks.

Liels bija mans pārsteigums, ka šovakar man vajadzēja tikai sešas minūtes, lai saprastu, ka mūris ir bezcerīgs. To vajadzētu nolīdzināt un uzcelt no jauna. Tad sāku tīksmināties par vīteņ-tīteņaugu un sapriecājos vēl vairāk. Vīnstīgas vietā nejauši, vai varbūt jauši, biju iestādījusi vīnogulāju, kurš bija saražojis jau pāris sulīgus ķekarus. Vienu noplūcu jau uzreiz. Pārējos atstāju, lai gatavojas. Tur bija daudz. Pietiks ilgam laikam man ogu gudrības un pieredzes. Vēl varēšu vīnu uzraudzēt un reibt no tā piesātinātā aromāta.

Iespaidi

Šodien jūtos pamatīgi paplašinājusi savu redzesloku. Man tik tiešām kaut kas jauns. Patīkams pārsteigums. Bezbiksis teiktu: "Katru dienu kaut kas jauns." Runa ir par Rīgas Krievu drāmas teātra izrādi "ОДЕССА, ГОРОД КОЛДОВСКОЙ...". Jāatzīst, ka pirmo reizi apmeklēju šī teātra izrādi. Gāju uz to ar ļoti lielu interesi, pat ziņkāri. Man ar manām teātra sievietēm patīk eksperimentēt, pēc iespējas dažādojot apmeklējamo izrāžu tipus. Šis nu bija labs eksperiments. Pirmkārt, izrāde bija mūzikls. Vispār nav mans iecienītākais žanrs. Bet tas, ko ieraudzīju šodien, mani iepriecināja. Nevienā latviešu drāmas teātrī nebiju redzējusi tik profesionālu, tik nostrādātu, noslīpētu, kvalitatīvu, aizraujošu mūziklu. Aktieri lieliski. Svaigas asinis, salīdzinot ar citu Rīgas teātru aktieriem, kuri jau zināmi pēc sejām, balss tembriem, uzvārdiem un tēlošanas manieres. Izrādes scenogrāfija un tērpi ārkārtīgi gaumīgi. Horeogrāfija elpu aizraujoša un tiešām baudāma. Ne velti kustību režisors par to ieguva Spēlmaņu nakts balvu. Arī paši aktieri ļoti plastiski un tika ar to galā uzteicami. Tā kā aktieri krievu tautības, slāviskais temperaments bija krietni manāms. Tam kā apliecinājums neliels starpgadījums no izrādes - Izrādes otrajā cēlienā risinājās diezgan dramatiska aina ar abiem galvenajiem varoņiem uz skatuves. Šajā skatā kā rekvizīts un scenogrāfijas elements uz skatuves atradās dzelzs gulta uz ritenīšiem. Galvenās lomas atveidotājam šī gulta bija aiz dusmām jāpagrūž uz skatuves malu. Pilnīgi iejuties tēlā, viņš to izdarīja tik spēcīgi, ka tā ielidoja orķestra bedrē un uzkrita uz kontrabasista galvas. Zālē apmulsums - smieties vai raudāt? Vainīgais aktieris pienāk pie bedres uzvelk gultu atpakaļ uz skatuves un jautā mūziķim: "Ti živoj?" No bedres izlien cietušais un smaidīdams māj, ka viss kārtībā. Zāle smieklos. Bet aktieriem bija nepieciešama aptuveni tikai pus minūte, lai turpinātu dramatisko ainu. Labi, ka tā gulta neuzkrita uz galvas tur pat netālu pie klavierēm sēdošajam maestro Raimondam, kas bija izņēmuma kārtā ieradies spēlēt šajā izrādē savu mūziku pats. Tik tālu par to, kas uz skatuves - lieliski.

Runājot par publiku biju nepatīkami pārsteigta. Protams, pārsvarā krievvalodīgie. Proti, atsevišķa šīs sabiedrības daļa - gados vecāki cilvēki. Ejot uz latviešu teātru izrādēm kādas konkrētas vecuma grupas pārstāvji neaizņem lielāko daļu skatītāju. Parasti ir pietiekoši gan jaunu, gan vecu cilvēku. Tomēr šeit tā nebija, kas tikai liek secināt to, ka šīs mazākumtautības jaunatne ir visai.. visai... nu teiksim aprobežota un diezgan neintelektuāla. Skumīgi. Jo tieši jau man un jums būs pēc tam būs jāsadzīvo ar šiem krievu tautības vienaudžiem.

Tātad iesaku jums apmeklēt kādu no Rīgas Krievu drāmas teātra izrādēm, ja vēlaties atsvaidzināt savu kultūras dzīvi.

Runājot par attiecībām ar krievu valodu un tās saprašanu, arī es sākumā biju noraizējusies par to. Tomēr jau izrādes sākumā rūpīgi iespringu uz katru izrunāto vārdu un otrajā cēlienā jau vieglāk bija uztvert runāto.

Mana kulturālā nedēļas nogale turpināsies rīt ar Dailes teātra izrādes "Manu sievu sauc Moriss" apmeklējumu.
Vispār kultūra spēcīgi uzlādē un piepilda. Mani it sevišķi teātra māksla. Sasodītā ekonomiskā krīze - teātra apmeklējumi ir kļuvuši retāki nekā tas bija treknajos gados - ap 5-6 reizēm mēnesī. Bet cenšos jau cenšos.

Stephenie Meyer tetraloģijas trešā daļa "Eclipse" ir gatava man pavērt savu vāku.
Arlabvakar.

Gaismas ģenētika

Es laikam vienreiz dabūšu no kāda pa seju. No kāda, kam riebsies mans riebīgais smīniņš un sejas izteiksmīte, kas pauž: "Ak, jēziņ! Kādu ūdu Tu runā!" vai: "Aizveries! Neredzi, ka man neinteresē!". Pēdējā laikā tas nav kontrolējami vairs. Laikam ir labāk nesarunāties vispār. Šaušalīgi egocentriski. Bet turpretim indivīdi, kas neliek smīnēt, tiek likti augstu augstā vērtē. Mani draugi - mans zelts.

Vēl aktuāls ir jautājums par Gaismas vieglprātīgo attieksmi pret mācībām, kam pakārtojas jautājumi par karjeru un nākotni. Runā jau, ka tādiem haļavistiem un pohujistiem (šīs īpašības, manuprāt, ir iekodētas visās manās hromosomās, veidodamas neārstējamas mutācijas, vai arī ir hromosomu trisomija, kur trešajā hromosomā šīs īpašības itin mājīgi ir iekārtojušās) dzīvē tā pat viss sanāk lieliski. Bet šad, tad, kaut kur, viens hromosomu pāris, tas veselīgākais un nesamaitātākais, liek aktualizēt to iepriekšmitēto aktuālo jautājumu un padomāt.



Padomāju par to.





Domāju.



Domāju..



Domāju...





Nu labi! Viss! Padomāju - pietika! Palasīšu "New moon". Rīt jau tikai eksāmens.

ŠŅAMPIS

Vēlos atgriezties pie dzīves komūnā. Šoreiz bij mini komūna. Jaukā.

Bērni, dzeriet ŠŅAMPI (šņabis+šampis+miltiaugļu sula). Tā ir laba štelle. Var arī ŠALU (šampis+alus)

Rīt kaut kas, laikam, ir jādara un kaut kur jāiet. Tagad nevaru uzreiz tā atcerēties, bet kaut kā liekas, ka kaut kur dzirdēju kaut ko par iešanu uz skolu or whatever..

Un mums vienkārši sanāk. Vai ne, Murmul?

ouč

Jāspļauj pār plecu trīs reizes un jāsit pie koka, lai ticējums - Kāda būs jaunā gada pirmā diena, tāds viss gads - nepiepildītos. Nu dien gadu negribas pavadīt tupus uz ceļiem pie klozetpoda, vai ar sāpēm kuņģī.

Arī pirmdienu gaidu ar zobu sāpēm. Un ne jau tikai tālab, ka neesmu ne ūda paskatījusies nevienā grāmatā...

Tagad esmu atkal slimīgi iegrimusi "Krēslas" turpinājumā "New moon".

Manā Jaungada laimītē bija rakstīts - Izvēlies, ko darīt vairāk, ko mazāk, ko vispār vairs nedarīt. Tas nu patiesi ir viens sasodīti labs Jaunā gada vēlējums.