Mācību iestādē kā eņģelis šodien. Kalnus gāzu.
Pēc tam velnišķi baudīju Brenguli Speisīti un līdz baltkvēlei novedu vecu, krievvalodīgu tanti.
Autobusa pietura. Veca kundzīte pufenē ar entajām plastmasas kulēm.
-Tridcatj devjatij uže ušol?
-Es nezinu, tikko atnācu.
-Što devuška? Ne videla tridcatj devjatij avtobus?
-Es tikko atnācu, neredzēju.
-(sarkana jau un spļaudās) Nu tridcatj devjatij avtobus!!!!!
-(lēnā, skaidrā latviešu valodā) Es ne-zi-nu. Es TIKKO at-nā-cu.
Nenormāli apvainota apsviedās uz otru pusi un aizgāja atzvelties uz pieturas beņķa. Pēc pāris minūtēm nāca tridcatj devjatij. Nolēmu braukt ar to līdz āgenītim. Tvaika lokomotīvei līdzīgā būtne paķēra savas kules un rikšoja uz autobusu. Tajā brīdī sagribēju šo apsteigt un iekāpt autobusā pirmā. Līdz ko mēģināju to darīt, saņēmu spēcīgu dunku paribē un iespējams arī kādu lāstu. Iekāpu atobusā tikai pēc viņas un ceļu līdz Āgenskalnam pavadīju smīkņājot par to, kā viņa lūr uz mani ar iedzeltējušu acs baltumu.
2 komentāri:
buča!
Tev divas!
Ierakstīt komentāru