Veci ķieģeļu vai jebkāda cita materiāla (tomēr veci) mūri mēdz noaugt ar tīteņ, vīteņ vai vēl nez kādiem ložņ vai kāpelējošiem augiem. Ja ieraugi mūri, kurš ir bagātīgi nozaļojis, tad loģiski ir secināt, ka šis mūris tiešām ir vecs. Jo, pirmkārt, ir nepieciešams laiks, lai augs bagātīgi sazaļotu visā mūra augstumā un platumā, un, otrkārt, kurš gan jaunu un ļoti skaistu mūri vēlētos apaudzēt ar efeju. Tomēr, neskatoties uz to, ka acis priecē sulīgs zaļums, saglabājas vēlēšanās pašķirt un paplēst vīteņauga lapas, lai aplūkotu senos akmeņus. Kas zina? Varbūt kāda pagātnes liecība uz tā saglabājusies.
Es ieraudzīju tieši tādu mūri šovakar. Piegāju tam klāt un, ziņkāres mākta, pašķīru auga lapas, lai aplūkotu mūri. Apakšā ieraudzīju pelēkus un drūpošus akmeņus - tieši tādus, kādi tie bija pēdējo reizi, kad biju pie mūra. Toreiz, ejot prom, pie pamatnes iestādīju kādu vīteņaugu. Domājams, ka tā bija vīnstīga - pietiekoši ātraudzīga, ar lielām lapām, kas viegli aizsegtu pelēko mūri un mazām, nekam nederīgām ogām. Toreiz arī man negribējās iet prom no mūra, bet vēl to piešpaktelēt. Bet tad, visticamāk, kad tas būtu glīti noslīpēts, es tajā kārtējo reizi ietriektos ar galvu. Nolēmu, ka man tīkamais zaļums tam būs piemērotāks.
Liels bija mans pārsteigums, ka šovakar man vajadzēja tikai sešas minūtes, lai saprastu, ka mūris ir bezcerīgs. To vajadzētu nolīdzināt un uzcelt no jauna. Tad sāku tīksmināties par vīteņ-tīteņaugu un sapriecājos vēl vairāk. Vīnstīgas vietā nejauši, vai varbūt jauši, biju iestādījusi vīnogulāju, kurš bija saražojis jau pāris sulīgus ķekarus. Vienu noplūcu jau uzreiz. Pārējos atstāju, lai gatavojas. Tur bija daudz. Pietiks ilgam laikam man ogu gudrības un pieredzes. Vēl varēšu vīnu uzraudzēt un reibt no tā piesātinātā aromāta.
1 komentārs:
kāds man ir prieks par Tevi!
Ierakstīt komentāru