Lasīju "Meistaru un Margaritu", kad attapos, ka neatrodos vairs nedz Bulgakova pasaulē, nedz savās saprotošajās sienās un vispār ne šajā laikā. Kamēr acis skrēja pa grāmatas rindiņām, tikmēr es pati biju aizlidojusi uz sprāgstošo pumpuru zemi. Brīnums, ka tās vispār vēl varēja salikt burtus kopā, jo no tā, ko tur redzēju, acu skats varēja arī aizmigloties.
***
Gaisma gāja pa ielu. Varbūt tā bija Rīgas iela, varbūt kāda mazāka miesta iela, bet varbūt ne iela, bet kāds noasfaltēts ceļš ar mājām tā malā, kas lika spriest par to, ka tā ir iela. Vispār tas nav būtiski. Varbūt viņa gāja viena, varbūt viņi bija divatā, bet varbūt pat tā bija kāda lielāka patīkama kompānija. Arī tas šoreiz nav būtiski. Būtiski ir tas, ka Gaismai mugurā bija plāna jaciņa, kas liecina par to, ka laiks, kurā viņa atradās bija aprīlis vai jau pat maijs. Gaisma gāja un uzmanīgi lika soļus, lai vieglo kurpju papēžu pieskaršanās neapslāpētu skaņu, kurā viņa tik uzmanīgi klausījās, skaņu, kuru viņa bija gaidījusi kopš viņas kļava nobirdināja pēdējo sačervelējušos lapu - plīstošo pumpuru skaņu.
***
Sasodītā utopija. Nē. Patiesībā līdz sāpēm skaista. Tas jau nekas, ka es šodien ietuntulēta slēpošanai piemērotās biksēs, kas man bija vairākus izmērus pa lielu, soļoju uz Uzvaras parku. Uzkāpu uz šauriem, slīdīgiem dēlīšiem un ņēmos šļūkāt kājas kā nu vien pratu. Sejā nekaunīgi pūta slapju, smalku sniegu, kas nāca no rēcoša, diezgan nepievilcīga sniega pūtēja. Te nu bija mans imaginārais pavasaris, bet tomēr iemanījos aizsapņoties. Bet katrā ziņā šodien oficiāli ir aizsākusies
siltumsaulespieneņceriņlakstīgalmaigvējiņsmaržojošgaisburvīgvakarpastaigzaļszālītsunkopumāpavasar gaidīšana!
Tagad pārlasīšu neuztvertās "Meistara un Margaritas" lappuses.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru