Nesaprotu kāpēc cilvēkiem, jā arī man, ir tendence piešķirt nozīmi lietām, kas nav tās cienīgas. Kā vienā brīdī kaut kas var būt tik vitāli svarīgs, ka tas aizņem katru ķermeņa šūnu, lai jau pēc pāris nedēļām to nāktos atcerēties ar grūtībām? Varētu domāt, ka katrs šāds pseido svarīgais process vai lieta ir paredzēts kā līdzeklis, lai nokļūtu pie kaut kā patiesi nozīmīga. Tomēr, ja atskatās atpakaļ uz dzīves augstākajiem punktiem, ja mēģina nofiksēt tā brīža emociju, nākas secināt, ka tas, kas tobrīd licies kā mūžīgā dzīves vērtība, šobrīd iekrāsojams gaiši zilpelēks kā tēli pie apvāršņa līnijas.