Šķietami jau tik tverami. Tepat blakus. Rokas stiepiena attālumā. Bet arī rokas stiepiens var būt bezgala garš. Stiep roku un kāds, kā kārdināt gribēdams, lēnām attālina mērķi. Vai arī kā bērnībā, spēlējot pakaļdzīšanos, brīdī, kad ķērājam ķeramais jau tik pat kā rokā, bieži vien jānoskrien vēl neskaitāmi soļi, līdz pieskaras medījuma plecam ar pašiem pirkstu galiem.
Es skrienu šos soļus. Jau ilgāku laika posmu skrienu, pastiepusi roku tā, kā gribēdama to divreiz pagarināt. Bieži sajūtu to, ka tālums ir tuvāks par tuvumu.
1 komentārs:
drošvien es ne-gluži-par-to, bet es tagad mēģinu izdomāt nosaukumu savam jaunajam superprojektam (`gaidi sprādzienu brīvlaika pirmajās dienās!`). ir mļa kautkur pirkstu galos, bet nevar izdomāt. :D
+ te viss baigi mells palicies. labi ka caur gūgl līder lasu, savādāk bail samestos!
Ierakstīt komentāru