*

... Viņa gāja pa Mārupes ielu. Gāja viena pati. Rudenīgais gaiss bija tik pat sirreāls kā dienu iepriekš, tikai viņā vairs nebija tās sajūsmas. Tā miegā bija viņu atstājusi un atgriezusies atkal laikā, kas datējams ar jēdzienu pagātne. Vējš mētāja viņas rudās matu šķipsnas pa gaisu tieši tā pat kā dzeltenās lapas. Viņa atkal sajuta ikdienības tuvošanos, bet tā neaizņēma viņas domas. Ikdienības sajūta bija jau iesakņojusies kaut kur krietni dziļāk un paralēli visām citām likstām vienmēr mina pa pēdām. Viņa tobrīd domāja par skaistumu. Cilvēku skaistumu. Katrs pretī nācējs un kats pasažieris pirms tam autobusā viņai šķita bezgala skaists. Nē. Atskaitot tās divas krievu tautības pusaudzes ar mākslīgiem matiem un nagiem. Viņa nesaprata, kāpēc viņa šos cilvēkus uzlūkoja ar tādu apbrīnu. Viņa arī nesaprata to, kas viņai nedeva sirdsmieru. Tad viņa bija jau nonākusi uz Liepājas ielas un drīz kāpa pa īsajām koka kāpnēm. Sajūta pagaisa. Viņa nonāca telpā, un aplūkoja rakstaino sienu. Viņai šķita, ka šī siena, kā arī pārējās trīs smilškrāsas sienas, viņu saprot. Vēlāk atskanēja spalgais SMS troksnis un viņa atkal zaudēja paškontroli...