Iespaidi

Šodien jūtos pamatīgi paplašinājusi savu redzesloku. Man tik tiešām kaut kas jauns. Patīkams pārsteigums. Bezbiksis teiktu: "Katru dienu kaut kas jauns." Runa ir par Rīgas Krievu drāmas teātra izrādi "ОДЕССА, ГОРОД КОЛДОВСКОЙ...". Jāatzīst, ka pirmo reizi apmeklēju šī teātra izrādi. Gāju uz to ar ļoti lielu interesi, pat ziņkāri. Man ar manām teātra sievietēm patīk eksperimentēt, pēc iespējas dažādojot apmeklējamo izrāžu tipus. Šis nu bija labs eksperiments. Pirmkārt, izrāde bija mūzikls. Vispār nav mans iecienītākais žanrs. Bet tas, ko ieraudzīju šodien, mani iepriecināja. Nevienā latviešu drāmas teātrī nebiju redzējusi tik profesionālu, tik nostrādātu, noslīpētu, kvalitatīvu, aizraujošu mūziklu. Aktieri lieliski. Svaigas asinis, salīdzinot ar citu Rīgas teātru aktieriem, kuri jau zināmi pēc sejām, balss tembriem, uzvārdiem un tēlošanas manieres. Izrādes scenogrāfija un tērpi ārkārtīgi gaumīgi. Horeogrāfija elpu aizraujoša un tiešām baudāma. Ne velti kustību režisors par to ieguva Spēlmaņu nakts balvu. Arī paši aktieri ļoti plastiski un tika ar to galā uzteicami. Tā kā aktieri krievu tautības, slāviskais temperaments bija krietni manāms. Tam kā apliecinājums neliels starpgadījums no izrādes - Izrādes otrajā cēlienā risinājās diezgan dramatiska aina ar abiem galvenajiem varoņiem uz skatuves. Šajā skatā kā rekvizīts un scenogrāfijas elements uz skatuves atradās dzelzs gulta uz ritenīšiem. Galvenās lomas atveidotājam šī gulta bija aiz dusmām jāpagrūž uz skatuves malu. Pilnīgi iejuties tēlā, viņš to izdarīja tik spēcīgi, ka tā ielidoja orķestra bedrē un uzkrita uz kontrabasista galvas. Zālē apmulsums - smieties vai raudāt? Vainīgais aktieris pienāk pie bedres uzvelk gultu atpakaļ uz skatuves un jautā mūziķim: "Ti živoj?" No bedres izlien cietušais un smaidīdams māj, ka viss kārtībā. Zāle smieklos. Bet aktieriem bija nepieciešama aptuveni tikai pus minūte, lai turpinātu dramatisko ainu. Labi, ka tā gulta neuzkrita uz galvas tur pat netālu pie klavierēm sēdošajam maestro Raimondam, kas bija izņēmuma kārtā ieradies spēlēt šajā izrādē savu mūziku pats. Tik tālu par to, kas uz skatuves - lieliski.

Runājot par publiku biju nepatīkami pārsteigta. Protams, pārsvarā krievvalodīgie. Proti, atsevišķa šīs sabiedrības daļa - gados vecāki cilvēki. Ejot uz latviešu teātru izrādēm kādas konkrētas vecuma grupas pārstāvji neaizņem lielāko daļu skatītāju. Parasti ir pietiekoši gan jaunu, gan vecu cilvēku. Tomēr šeit tā nebija, kas tikai liek secināt to, ka šīs mazākumtautības jaunatne ir visai.. visai... nu teiksim aprobežota un diezgan neintelektuāla. Skumīgi. Jo tieši jau man un jums būs pēc tam būs jāsadzīvo ar šiem krievu tautības vienaudžiem.

Tātad iesaku jums apmeklēt kādu no Rīgas Krievu drāmas teātra izrādēm, ja vēlaties atsvaidzināt savu kultūras dzīvi.

Runājot par attiecībām ar krievu valodu un tās saprašanu, arī es sākumā biju noraizējusies par to. Tomēr jau izrādes sākumā rūpīgi iespringu uz katru izrunāto vārdu un otrajā cēlienā jau vieglāk bija uztvert runāto.

Mana kulturālā nedēļas nogale turpināsies rīt ar Dailes teātra izrādes "Manu sievu sauc Moriss" apmeklējumu.
Vispār kultūra spēcīgi uzlādē un piepilda. Mani it sevišķi teātra māksla. Sasodītā ekonomiskā krīze - teātra apmeklējumi ir kļuvuši retāki nekā tas bija treknajos gados - ap 5-6 reizēm mēnesī. Bet cenšos jau cenšos.

Stephenie Meyer tetraloģijas trešā daļa "Eclipse" ir gatava man pavērt savu vāku.
Arlabvakar.