Es laikam vienreiz dabūšu no kāda pa seju. No kāda, kam riebsies mans riebīgais smīniņš un sejas izteiksmīte, kas pauž: "Ak, jēziņ! Kādu ūdu Tu runā!" vai: "Aizveries! Neredzi, ka man neinteresē!". Pēdējā laikā tas nav kontrolējami vairs. Laikam ir labāk nesarunāties vispār. Šaušalīgi egocentriski. Bet turpretim indivīdi, kas neliek smīnēt, tiek likti augstu augstā vērtē. Mani draugi - mans zelts.
Vēl aktuāls ir jautājums par Gaismas vieglprātīgo attieksmi pret mācībām, kam pakārtojas jautājumi par karjeru un nākotni. Runā jau, ka tādiem haļavistiem un pohujistiem (šīs īpašības, manuprāt, ir iekodētas visās manās hromosomās, veidodamas neārstējamas mutācijas, vai arī ir hromosomu trisomija, kur trešajā hromosomā šīs īpašības itin mājīgi ir iekārtojušās) dzīvē tā pat viss sanāk lieliski. Bet šad, tad, kaut kur, viens hromosomu pāris, tas veselīgākais un nesamaitātākais, liek aktualizēt to iepriekšmitēto aktuālo jautājumu un padomāt.
Padomāju par to.
Domāju.
Domāju..
Domāju...
Nu labi! Viss! Padomāju - pietika! Palasīšu "New moon". Rīt jau tikai eksāmens.
2 komentāri:
man ļoti patik šitas ieraksts! ēj galīgi, man tādu vieglumu!
jauki ,ka vismaz padomāji! :D
I think your blog is really interesting ... especially this post :)
Ierakstīt komentāru