No rīta pamodos. Rīts kā jau parasts Pirmdienas rīts. Miegs nāk, no segas apakšas izlīst grūti, prātā domas par to, ka pirmā jau tāpat ir Liepiņa stunda, un to bez sirdsapziņas pārmetumiem varētu nogulēt. Aij nē. Saņēmu sevi rokās un izrausos no gultas. Tālāk tipiskais rīts, tikai šoreiz gar kājām glaudās kaķis, kas man ievērojami uzlaboja garastāvokli, jo uzreiz tāds mīļums no rīta. Tālāk devos uz skolu ar tipisko padomjlaiku aparātu.
Visa iršana sākās ar dedzīgu diskusiju par nāvessodiem. Pie velna! Vajag tos nāvessodus! Visa iršana par to, ka ir iespējams kļūdīties vai vēljovairāk iršana par to, ka indivīda morāle var mainīties ne ūda nav patiesība!!! Ja cilvēks ir izvarojis un nogalinājis N sievietes, vai sadalījis savu sievu 50 gabalos un pārgriezis meitai rīkli, tad vienīgais, ko ar šādu ūdabrāli var iesākt ir izdarīt nāvessodu. Zināms, ka mūža ieslodzījums nebūt nav mūžīgs un vēl ir iespējas uz amnestiju, tad kāda ūda pēc man būtu jābaidās, ka vienjaukdieniņ tāds atkal vazāsies uz brīvām kājām. Apspriežamie indivīdi paši tīksminās par savu nodarījumu un bieži vien atzīst, ka slaktētu vēl, ja tik nonāktu brīvībā. Kaut vai vēl viens argumets PAR būtu tā pati nodokļu maksātāju algas daļa ar kuru tādi tiek uzturēti kamēr pensionārs mirst badā. Bžžž.
Tālāk aizeju uz Krievu valodu un tur aizsākās diskusija par Artmanes nāvi un raidījumu, ko krievi izveidoja šajā sakarā. Manis vislaik cienītā pasniedzēja tomēr spēja parādīt to patiesību, pie kuras jau sen jāpierod. Nu nevar latvietis ar krievu atrast kopīgu valodu. Šī ņēmās karsti aizstāvēt Krievijas medijus un, protams, aizrunājāmies arī par Gruziju (to, cik šī tauta ir agresīvi noskaņota). Žēl, ka es ne ūda nezinu to krievu valodu un žēl, ka negribu sabojāt arī attiecības ar viņu, būtu irsusi pretī. Bžžž.
Vēlāk psiholoģijā apirsām vairākus skolotājus. Sametās jauki ap sirdi :)
ūdaini irsīga diena. Buč buč.
