M-Z

Sēru vēsts.

Glābjot failus no neganta datorvīrusa, bojā gājuši mūzikas folderi, kuru nosaukums sākas ar burtiem no A līdz L.

Respektīvi tagad klausos grupas un izpildītājus, kuru nosaukumi sākas ar alfabēta burtiem no M līdz Z.

Šizosapnis

Pēc otras rudmates dzimšanas dienas svinībām, kurās tika iztukšotas vairākas viltīgā dzēriena - šampanieša - glāzes, man naktī rādījās diezgan šizīgi sapņi atkal.

Eju mājās. Kā parsti pa īsāko ceļu caur pretējās mājas pagalmu. Ārā laikapstākļi tieši tādi kā šobrīd. Uz zemes, vai precīzāk uz ledus peļķē, sēž divi ļoti pievilcīgi vīrieši. Tiešām glīti. Pagariem, izpūrušiem matiem, ataugušiem bārdas rugājiem. Nu tas nedaudz apbružāti seksīgais tips. Uzsmaidu abiem, šie man pretī. Tad izlienu caur spraugu starp māju un sētu un ieeju mājās. Pēc kāda laiciņa iedomājos paskatīties pa logu, vai šie vēl tur sēž. Pieeju pie loga un konstatēju, ka abi skaistuļi izrādās ir geji un vārtās pa ledu un ūdeni tieši iepretim manam logam, kaislīgi skūpstīdamies.

Ja es neaizmirstu visus savus sapņus jau 5 minūtes pēc pamošanās, dzīve kļūtu interesantāka.

Parādatmaksa

Lai gan citos līmeņos, tomēr TAS mani turpina nodarbināt. Ar to es gribu teikt, ka mani moka tā pati sasodītā ziņkāre un nekas vairāk, mani mīļie, nekas vairāk!

Starpcitu, es nezinu, kā tas beigsies, jo nekad man šāda pretiniece - ziņkāre - nav stājusies pretī, vai drīzāk es esmu tai pakļāvusies, nemaz nelikdama tai iejusties pretinieces lomā.

Scenāriji varētu būt divi:

Nr.1. jebšu NĒ - vai nu es izroku aizsargrāvjus, pieleju tos ar ūdeni, uzbliežu baigāko mūri riņķī, pati iesēžos sava drūmā cietokšņa augstākajā tornī un uzskatu, ka esmu uzvarējusi ne tikai kauju, bet arī visu karu un laimīga nomirstu (protams, pēc daudziem gadiem) ar savu triumfa sajūtu un milzu ordeni pie krūtīm.

Nr.2. jebšu JĀ - vai arī es pakļaujos ziņkārei un tad jau seko vēl bezgala daudz scenāriju, par kuriem pašlaik domājot, patiesībā neviens nešķiet vilinošs. Kaut gan vilinoša ir vēlme tos uzzināt, bet ne jau piepildīt.

Vienkārši un cilvēcīgi nepieciešama informācija. Bet, ja ilgi turpināšu domāt, tad iestāsies noilgums, ko nevarēs uzskatīt par pirmā scenārija izspēli, bet gan par kaut kādu vecu kaiti, kas iemitināsies Gaismā un, kas zina, varbūt manas pusmūža krīzes laikā sprāgs uz āru. Nu re! Mazu drāmu izveidoju. Ir par ko pasmadzeņot tagad.

~

-Kas Tev tā par seju?
-Kāda seja?
-Nu tā, it kā visi pārējie būtu niecības.

Lol. Nofotogrāfējiet to seju, citādi es tiešām nesaprotu par ko apkārtējie runā! Scary!

Kad sapņo, aizver acis!

Lasīju "Meistaru un Margaritu", kad attapos, ka neatrodos vairs nedz Bulgakova pasaulē, nedz savās saprotošajās sienās un vispār ne šajā laikā. Kamēr acis skrēja pa grāmatas rindiņām, tikmēr es pati biju aizlidojusi uz sprāgstošo pumpuru zemi. Brīnums, ka tās vispār vēl varēja salikt burtus kopā, jo no tā, ko tur redzēju, acu skats varēja arī aizmigloties.

***

Gaisma gāja pa ielu. Varbūt tā bija Rīgas iela, varbūt kāda mazāka miesta iela, bet varbūt ne iela, bet kāds noasfaltēts ceļš ar mājām tā malā, kas lika spriest par to, ka tā ir iela. Vispār tas nav būtiski. Varbūt viņa gāja viena, varbūt viņi bija divatā, bet varbūt pat tā bija kāda lielāka patīkama kompānija. Arī tas šoreiz nav būtiski. Būtiski ir tas, ka Gaismai mugurā bija plāna jaciņa, kas liecina par to, ka laiks, kurā viņa atradās bija aprīlis vai jau pat maijs. Gaisma gāja un uzmanīgi lika soļus, lai vieglo kurpju papēžu pieskaršanās neapslāpētu skaņu, kurā viņa tik uzmanīgi klausījās, skaņu, kuru viņa bija gaidījusi kopš viņas kļava nobirdināja pēdējo sačervelējušos lapu - plīstošo pumpuru skaņu.

***

Sasodītā utopija. Nē. Patiesībā līdz sāpēm skaista. Tas jau nekas, ka es šodien ietuntulēta slēpošanai piemērotās biksēs, kas man bija vairākus izmērus pa lielu, soļoju uz Uzvaras parku. Uzkāpu uz šauriem, slīdīgiem dēlīšiem un ņēmos šļūkāt kājas kā nu vien pratu. Sejā nekaunīgi pūta slapju, smalku sniegu, kas nāca no rēcoša, diezgan nepievilcīga sniega pūtēja. Te nu bija mans imaginārais pavasaris, bet tomēr iemanījos aizsapņoties. Bet katrā ziņā šodien oficiāli ir aizsākusies

siltumsaulespieneņceriņlakstīgalmaigvējiņsmaržojošgaisburvīgvakarpastaigzaļszālītsunkopumāpavasar gaidīšana!

Tagad pārlasīšu neuztvertās "Meistara un Margaritas" lappuses.

Paradokss

Ziņkāre ir ziņkāre, bet es tomēr palikšu pie lepnuma. Varbūt nebūtu tiktāl aizdomājusies, ja nesaņemtu precīzu izgājušās situācijas raksturojumu. Jāiemācās tomēr nedaudz ieturēt distanci un aizvainojumu uz cilvēkiem, kas man tiešām nodarījuši pāri. Jābūt kaut nedaudz ļaunatminīgai, kaut arī asaras nožuva jau pirms vairākiem mēnešiem. Kaut gan tas Gaismai nav raksturīgi - rūgt aizvainojumā. Vienkārši tās tējas dzeršanas NEBŪS!

Bet ko nu par veco un neglīto, ja skats uz pasauli pavisam rozīgās krāsās. Un ar katru dienu arvien vairāk un vairāk...

Pеволюция

Man patīk brīdis, kad rodas iekšēja atklāsme. Sajūta, kad Tu sevī triumfē. Šodien bija dikti triumfiem ražīga diena. Ja 14. janvāris piedāvātu maķenīt vairāk dienasGAISMAS, tad iespējams es sevī būtu izcīnījusi savu lokālo Gaismas revolūciju. Vismaz pāris arkas mierīgi varu uzbūvēt.

Mans mazais, muzikālais draugs šodien šķita pārlieku pilns ar mieriņmūziku, pārāk bieži nācās to vilkt ārā no kabatas un ieriktēt uz kādu jestrāku playlistu. Arī pelēkā viela šodien strādā uzteicami. Un tieši iederīgi liekas tas, ka es to kārtīgi varu pabarot ar tādu gardu provīziju, kāda ir Džordža Orvela "Dzīvnieku ferma". Man patīk tur attēlotajiem dzīvniekiem meklēt dzīvē atbilstošus cilvēkus. Nu ne jau no politiķu un dažādu citu sabiedrisku darboņu aprindām, bet gan no draugu un paziņu loka. Visprecīzākos prototipus esmu atradusi aitām, Mollijai, Napoleonam un viņa asinssuņiem.

Un vispār šodien varētu noraut kādu jumtu, vai pat vairākus!!!

Saldie augļi

Veci ķieģeļu vai jebkāda cita materiāla (tomēr veci) mūri mēdz noaugt ar tīteņ, vīteņ vai vēl nez kādiem ložņ vai kāpelējošiem augiem. Ja ieraugi mūri, kurš ir bagātīgi nozaļojis, tad loģiski ir secināt, ka šis mūris tiešām ir vecs. Jo, pirmkārt, ir nepieciešams laiks, lai augs bagātīgi sazaļotu visā mūra augstumā un platumā, un, otrkārt, kurš gan jaunu un ļoti skaistu mūri vēlētos apaudzēt ar efeju. Tomēr, neskatoties uz to, ka acis priecē sulīgs zaļums, saglabājas vēlēšanās pašķirt un paplēst vīteņauga lapas, lai aplūkotu senos akmeņus. Kas zina? Varbūt kāda pagātnes liecība uz tā saglabājusies.

Es ieraudzīju tieši tādu mūri šovakar. Piegāju tam klāt un, ziņkāres mākta, pašķīru auga lapas, lai aplūkotu mūri. Apakšā ieraudzīju pelēkus un drūpošus akmeņus - tieši tādus, kādi tie bija pēdējo reizi, kad biju pie mūra. Toreiz, ejot prom, pie pamatnes iestādīju kādu vīteņaugu. Domājams, ka tā bija vīnstīga - pietiekoši ātraudzīga, ar lielām lapām, kas viegli aizsegtu pelēko mūri un mazām, nekam nederīgām ogām. Toreiz arī man negribējās iet prom no mūra, bet vēl to piešpaktelēt. Bet tad, visticamāk, kad tas būtu glīti noslīpēts, es tajā kārtējo reizi ietriektos ar galvu. Nolēmu, ka man tīkamais zaļums tam būs piemērotāks.

Liels bija mans pārsteigums, ka šovakar man vajadzēja tikai sešas minūtes, lai saprastu, ka mūris ir bezcerīgs. To vajadzētu nolīdzināt un uzcelt no jauna. Tad sāku tīksmināties par vīteņ-tīteņaugu un sapriecājos vēl vairāk. Vīnstīgas vietā nejauši, vai varbūt jauši, biju iestādījusi vīnogulāju, kurš bija saražojis jau pāris sulīgus ķekarus. Vienu noplūcu jau uzreiz. Pārējos atstāju, lai gatavojas. Tur bija daudz. Pietiks ilgam laikam man ogu gudrības un pieredzes. Vēl varēšu vīnu uzraudzēt un reibt no tā piesātinātā aromāta.

Iespaidi

Šodien jūtos pamatīgi paplašinājusi savu redzesloku. Man tik tiešām kaut kas jauns. Patīkams pārsteigums. Bezbiksis teiktu: "Katru dienu kaut kas jauns." Runa ir par Rīgas Krievu drāmas teātra izrādi "ОДЕССА, ГОРОД КОЛДОВСКОЙ...". Jāatzīst, ka pirmo reizi apmeklēju šī teātra izrādi. Gāju uz to ar ļoti lielu interesi, pat ziņkāri. Man ar manām teātra sievietēm patīk eksperimentēt, pēc iespējas dažādojot apmeklējamo izrāžu tipus. Šis nu bija labs eksperiments. Pirmkārt, izrāde bija mūzikls. Vispār nav mans iecienītākais žanrs. Bet tas, ko ieraudzīju šodien, mani iepriecināja. Nevienā latviešu drāmas teātrī nebiju redzējusi tik profesionālu, tik nostrādātu, noslīpētu, kvalitatīvu, aizraujošu mūziklu. Aktieri lieliski. Svaigas asinis, salīdzinot ar citu Rīgas teātru aktieriem, kuri jau zināmi pēc sejām, balss tembriem, uzvārdiem un tēlošanas manieres. Izrādes scenogrāfija un tērpi ārkārtīgi gaumīgi. Horeogrāfija elpu aizraujoša un tiešām baudāma. Ne velti kustību režisors par to ieguva Spēlmaņu nakts balvu. Arī paši aktieri ļoti plastiski un tika ar to galā uzteicami. Tā kā aktieri krievu tautības, slāviskais temperaments bija krietni manāms. Tam kā apliecinājums neliels starpgadījums no izrādes - Izrādes otrajā cēlienā risinājās diezgan dramatiska aina ar abiem galvenajiem varoņiem uz skatuves. Šajā skatā kā rekvizīts un scenogrāfijas elements uz skatuves atradās dzelzs gulta uz ritenīšiem. Galvenās lomas atveidotājam šī gulta bija aiz dusmām jāpagrūž uz skatuves malu. Pilnīgi iejuties tēlā, viņš to izdarīja tik spēcīgi, ka tā ielidoja orķestra bedrē un uzkrita uz kontrabasista galvas. Zālē apmulsums - smieties vai raudāt? Vainīgais aktieris pienāk pie bedres uzvelk gultu atpakaļ uz skatuves un jautā mūziķim: "Ti živoj?" No bedres izlien cietušais un smaidīdams māj, ka viss kārtībā. Zāle smieklos. Bet aktieriem bija nepieciešama aptuveni tikai pus minūte, lai turpinātu dramatisko ainu. Labi, ka tā gulta neuzkrita uz galvas tur pat netālu pie klavierēm sēdošajam maestro Raimondam, kas bija izņēmuma kārtā ieradies spēlēt šajā izrādē savu mūziku pats. Tik tālu par to, kas uz skatuves - lieliski.

Runājot par publiku biju nepatīkami pārsteigta. Protams, pārsvarā krievvalodīgie. Proti, atsevišķa šīs sabiedrības daļa - gados vecāki cilvēki. Ejot uz latviešu teātru izrādēm kādas konkrētas vecuma grupas pārstāvji neaizņem lielāko daļu skatītāju. Parasti ir pietiekoši gan jaunu, gan vecu cilvēku. Tomēr šeit tā nebija, kas tikai liek secināt to, ka šīs mazākumtautības jaunatne ir visai.. visai... nu teiksim aprobežota un diezgan neintelektuāla. Skumīgi. Jo tieši jau man un jums būs pēc tam būs jāsadzīvo ar šiem krievu tautības vienaudžiem.

Tātad iesaku jums apmeklēt kādu no Rīgas Krievu drāmas teātra izrādēm, ja vēlaties atsvaidzināt savu kultūras dzīvi.

Runājot par attiecībām ar krievu valodu un tās saprašanu, arī es sākumā biju noraizējusies par to. Tomēr jau izrādes sākumā rūpīgi iespringu uz katru izrunāto vārdu un otrajā cēlienā jau vieglāk bija uztvert runāto.

Mana kulturālā nedēļas nogale turpināsies rīt ar Dailes teātra izrādes "Manu sievu sauc Moriss" apmeklējumu.
Vispār kultūra spēcīgi uzlādē un piepilda. Mani it sevišķi teātra māksla. Sasodītā ekonomiskā krīze - teātra apmeklējumi ir kļuvuši retāki nekā tas bija treknajos gados - ap 5-6 reizēm mēnesī. Bet cenšos jau cenšos.

Stephenie Meyer tetraloģijas trešā daļa "Eclipse" ir gatava man pavērt savu vāku.
Arlabvakar.

Gaismas ģenētika

Es laikam vienreiz dabūšu no kāda pa seju. No kāda, kam riebsies mans riebīgais smīniņš un sejas izteiksmīte, kas pauž: "Ak, jēziņ! Kādu ūdu Tu runā!" vai: "Aizveries! Neredzi, ka man neinteresē!". Pēdējā laikā tas nav kontrolējami vairs. Laikam ir labāk nesarunāties vispār. Šaušalīgi egocentriski. Bet turpretim indivīdi, kas neliek smīnēt, tiek likti augstu augstā vērtē. Mani draugi - mans zelts.

Vēl aktuāls ir jautājums par Gaismas vieglprātīgo attieksmi pret mācībām, kam pakārtojas jautājumi par karjeru un nākotni. Runā jau, ka tādiem haļavistiem un pohujistiem (šīs īpašības, manuprāt, ir iekodētas visās manās hromosomās, veidodamas neārstējamas mutācijas, vai arī ir hromosomu trisomija, kur trešajā hromosomā šīs īpašības itin mājīgi ir iekārtojušās) dzīvē tā pat viss sanāk lieliski. Bet šad, tad, kaut kur, viens hromosomu pāris, tas veselīgākais un nesamaitātākais, liek aktualizēt to iepriekšmitēto aktuālo jautājumu un padomāt.



Padomāju par to.





Domāju.



Domāju..



Domāju...





Nu labi! Viss! Padomāju - pietika! Palasīšu "New moon". Rīt jau tikai eksāmens.

ŠŅAMPIS

Vēlos atgriezties pie dzīves komūnā. Šoreiz bij mini komūna. Jaukā.

Bērni, dzeriet ŠŅAMPI (šņabis+šampis+miltiaugļu sula). Tā ir laba štelle. Var arī ŠALU (šampis+alus)

Rīt kaut kas, laikam, ir jādara un kaut kur jāiet. Tagad nevaru uzreiz tā atcerēties, bet kaut kā liekas, ka kaut kur dzirdēju kaut ko par iešanu uz skolu or whatever..

Un mums vienkārši sanāk. Vai ne, Murmul?

ouč

Jāspļauj pār plecu trīs reizes un jāsit pie koka, lai ticējums - Kāda būs jaunā gada pirmā diena, tāds viss gads - nepiepildītos. Nu dien gadu negribas pavadīt tupus uz ceļiem pie klozetpoda, vai ar sāpēm kuņģī.

Arī pirmdienu gaidu ar zobu sāpēm. Un ne jau tikai tālab, ka neesmu ne ūda paskatījusies nevienā grāmatā...

Tagad esmu atkal slimīgi iegrimusi "Krēslas" turpinājumā "New moon".

Manā Jaungada laimītē bija rakstīts - Izvēlies, ko darīt vairāk, ko mazāk, ko vispār vairs nedarīt. Tas nu patiesi ir viens sasodīti labs Jaunā gada vēlējums.