Viss ir galvā

Es te tā padomāju un sapratu, ka cilvēka galva ir pārāk maz novērtēta. Nu salīdzinoši ar sirdi es domāju. Ja mēs uz to paskatāmies reālistiski, tad sirds pumpē tikai sarkanu šķidrumu, bet viss tač notiek tikai galvā. Visās mīlas balādēs dzied ou ou man sāp sirds, vai arī saka, ka sirds ir salauzta. Bet šīs jūtas un emocijas attiecas tikai uz to, kas ir saprātā nevis kaut kādā muskulī. Nu varbūt ou ou man sāp galva, vai arī man ir salauzta galva nebūtu tik poētiski. :D

Vispār iespaidojos no izrādes "Naži vistās", kuru nupat noskatījos. Un tieši tur izskanēja doma, ka cilvēks ir otra galvā, nevis iekritis sirdī kā mēdz sacīt. Man patika, šī doma. Bez kaut kādām salkanām banalitātēm, kas parasti nāk līdzi mīlas stāstiem.

P.S. Lietas izskatās citādāk ikreiz, kad uz tām paskatās.

P.P.S. Orgānu attēli radikāli neatšķiras.