Es te tā skatos, ka tā blogošana jeb, ja mēs kā civilizēti latvieši, tad emuāra rakstīšana, ir baigi modīgā štelle. Tad nu es, pakļaujoties tendencēm, izcepu arī savu domu krātuvīti. Paniekoties tīmeklī, tā teikt, sagribējās.Kas tad būtu gana cienīga tēma manam pirmajam domu izvidumam? Laikam tālu nav jāmeklē. Tepat manos aktuālākajos domu apcirkņos maisās tēma - "Pēcpuses siltajos pleķīšos", jebšu ieraduma un rutīnas spēks, no kura izritinās arī laba deva pašpietiekamības. Nu jā, ne jau es savas ēnas puses apskatīšu. Es kā kārtīga tautiete pacilāšu citu smirdīgās lupatiņas, kas, jāatzīst, jau kādu laiku arī manu pavasarīgo gaisu maitā. Runa ir par indivīdu kopu, kura vienā korītī blēj - vai vai vai kādā rutīnā dzīvoju, ko nu darīt vē, vē, vē. Bet pēc konkrētiem priekšlikumiem, gluži konkrēta rīcība neseko. Sak, kur tad man jāskrien? Darbiņš ir, skoliņa ir otrs rutinizēts cilvēks blakus ar, arvienvārdsakot labiņā un jaukiņā dzīvīte. A es skatos tiem cilvēkiem sejās un redzu, ka pūkainajam, rozā labiņajam trūkst krietnas devas asuma un tas ,patiesībā, iepriekšminētajiem cilvēkiem uz pieres rakstīts un citkārt pat runas plūsmā izsprūk. Nu nevar tas cilvēks pacelt to pēcpusi no savas siltās un mīkstās vietiņas un paskatīties kas aiz horizonta, nu kaut vai aiz sētas, notiek. Neapšaubu, ka vairumam šis liekas normālās dzīves modelītis. Bet es te cepos, iespējams, tāpēc, ka ar "normālo dzīves modelīti" aprobežoties nevēlos. Eh! Tā vien gribas raut tos rutinizētos aiz rokas kaut kur notikumos iekšā, bet ko darīt, ja tā pēcpuse tik liela un smaga un vietiņa ne tikai silta, bet arī lipīga?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru