Cik maz vajag, lai apkārt rastos kāda nebūt noskaņa. Ir neskaitāmas lietas, nekaitāmi sīkumi, kas tās rada. Nu ,piemēram, lēni krītošās sniegpārslas, smarža pēc lietus, krēslas stunda, ceriņu smarža, mūzika, saulaina diena pēc neskaitāmām pelēkām. Sarakstu varētu turpināt bezgalīgi, bet sajūta, kura rodas, kad kaut kas Tevī rada attiecīgu noskaņu, pārņem visus jutekļus un, liekot visu aizmirst, ierauj netveramo sajūtu un noskaņu pasaulē. Ja izraisītā noskaņa ir pozitīva, tad es to varu nosaukt par vienu no dzīves baudām.
Šajā sakarā es vēlētos runāt arī par mākslu. Es uzskatu, ka mākslas darbs, vienalga - mūzika, deja, teātris, fotogrāfija, glezna, filma,- ir izdevies, ja tas mākslas baudītājā ir spējis radīt noskaņu. Manuprāt, būtiskākais, piemēram, filmā vai teātra izrādē nav spraigi, konkrēti notikumi, kas darbojas tikai uz zemākajiem instinktiem, bet kaut kas, kas spēj aizskart tos slāņus Tevī, kuros Tu parasti ikdienā neielūkojies. Runājot par savu iecienīto teātra mākslu varu pilnīgi aizstāvēt laikmetīgās, postmodernās un kreatīvās teātra mākslas veidotājus. Tie ir cilvēki, kas rada intelektuālu mākslu, līdz ar to intelektuālu atpūtu mākslas baudītājiem. Aizejot uz izrādi, tā liek, pat piespiež mani domāt. Protams, ir jauki skatīties uz skaistiem dejojošiem un dziedošiem aktierīšiem, bet tas nav tas, kam manā gadījumā es dodu priekšroku. Līdz ar to teātra mākslu es varu uztvert kā skolotāju. Kā pēdējo laiku spilgtāko noskaņas radītāju varu nosaukt filmu "Across The Universe". Es domāju, ka liela daļa redzējošo man piekritīs, ja vispār saprot par ko es šeit runāju.
Un par rezumē šim visam varētu kalpot tāda banāla, tomēr iederīga frāze - Būtiskais nav acīm saredzams!
Arlabunakti. Svētdienas noskaņas arī ir skaistas. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru