Ēnas saskatāmas tikai tad, kad redzama saule.

Skaistās pavasara dienās, kad ejot pa ielu sajūties patiesi labi un viegli, un smaidoši pretīmnācēji neliekas nemaz jukuši, bet gluži tik pat viegli un gaiši cilvēki kā Tu, acīs iekrīt pelēkie, dzīvē pazudušie indivīdi.

Netīrās drēbes un no alkohola uzpampušās sejas, kas gāzelējoties pārvietojas pa Āgenskalnu, atstājot aiz sevis nepatīkamu smaku. Dīvaini, bet pelēkā dienā šis kontrasts neliekas tik izteikts. Saules apspīdēti šie cilvēku stāvi nonāk kā zem prožektoru gaismas un gribot, negribot liek uzmest tiem aci. Bet arī tādi ir tepat blakus, un arī viņi, iespējams, priecājas par pirmajām saulainajām dienām.

Pavasaris ar visām savām brīvajām dienām un stundu grozīšanu pamatīgi ir izjaucis manu sapratni par to, kad ir diena un kad ir nakts, un par to kad jāguļ, bet kad nē. Tāpēc tagad guļam pa dienām , bet "Dvēseļu puteni" lasām pa naktīm. Nu neko darīt! Kaut kad tač tas ir jādara un vispār kaut kas jādara, jo: "Cilvēka slinkumam nav robežu" (sk. Simsones draugs ķīmiķis :D).

Tātad arī es tagad būšu ar visām četrām iekšā pavasarī un taureņiem galvā un vēderā.

Šalom!

Par brīvību un nepadarītiem darbiem

Izlaidība, nolaidība un zināma deva regresa. To dod pēkšņi no gaisa nokritis brīvais laiks. Nemitīga ballēšanās. Taisni vai jābrīnās, kur manos locekļos rodas spēks un enerģija. Bet tas viss tač ir sasodīti lieliski. Pēc brīvā laika man jautās kā gāja un es tā arī atbildēšu: "Sasodīti lieliski!" Nu jā, paldies maniem līdzbiedriem šajā tik grūtajā brīvajā laikā! Bet vasarai ir nepieciešams treniņš, un šo pat var nosaukt par pārbaudes spēli! :D Un laikam lieki ir piebilst to, ka nepadarīto darbiņu kaudze kūst tik pat lēni kā tas apnicīgais sniegs aiz loga.

Jasmīnu smarža tējas krūzē

Šādās dienās kā šī gribas atnākt mājās un darīt tieši to, ko es pašlaik daru - uztaisīt milzīgu jasmīnu tējas krūzi, ēst vēl milzīgāku šokolādi un ļaut lai visuvarenais internets mani izklaidē. Kas mani noveda pie tieši šādas rīcības? Tā bija Zemgales priekšpilsētas Zinātniski pētniecisko darbu konference. Nu ne jau pati konference, bet pāris komisijas kazas, kas bija atstiepušās uz mūsu elitārajām sienām no savām kaktu skoliņām ar sev neadekvātu lecību. Pašas būtu dabūjušas kaut vienu audzēkini līdz rajona līmenim, varētu lekties. Nu labi. Tas tā. Atzīta rajonā esmu un īstenībā par laimi sev un savam brīvlaikam uz valsti sūtīta netieku. Bet tas nemaina faktu, ka esmu ar sevi bezgala lepna.

P.S. - Pievienotais foto ir no Černobiļas. Ideja zagta no kāda sena paziņas. :)

Noskaņas

Cik maz vajag, lai apkārt rastos kāda nebūt noskaņa. Ir neskaitāmas lietas, nekaitāmi sīkumi, kas tās rada. Nu ,piemēram, lēni krītošās sniegpārslas, smarža pēc lietus, krēslas stunda, ceriņu smarža, mūzika, saulaina diena pēc neskaitāmām pelēkām. Sarakstu varētu turpināt bezgalīgi, bet sajūta, kura rodas, kad kaut kas Tevī rada attiecīgu noskaņu, pārņem visus jutekļus un, liekot visu aizmirst, ierauj netveramo sajūtu un noskaņu pasaulē. Ja izraisītā noskaņa ir pozitīva, tad es to varu nosaukt par vienu no dzīves baudām.

Šajā sakarā es vēlētos runāt arī par mākslu. Es uzskatu, ka mākslas darbs, vienalga - mūzika, deja, teātris, fotogrāfija, glezna, filma,- ir izdevies, ja tas mākslas baudītājā ir spējis radīt noskaņu. Manuprāt, būtiskākais, piemēram, filmā vai teātra izrādē nav spraigi, konkrēti notikumi, kas darbojas tikai uz zemākajiem instinktiem, bet kaut kas, kas spēj aizskart tos slāņus Tevī, kuros Tu parasti ikdienā neielūkojies. Runājot par savu iecienīto teātra mākslu varu pilnīgi aizstāvēt laikmetīgās, postmodernās un kreatīvās teātra mākslas veidotājus. Tie ir cilvēki, kas rada intelektuālu mākslu, līdz ar to intelektuālu atpūtu mākslas baudītājiem. Aizejot uz izrādi, tā liek, pat piespiež mani domāt. Protams, ir jauki skatīties uz skaistiem dejojošiem un dziedošiem aktierīšiem, bet tas nav tas, kam manā gadījumā es dodu priekšroku. Līdz ar to teātra mākslu es varu uztvert kā skolotāju. Kā pēdējo laiku spilgtāko noskaņas radītāju varu nosaukt filmu "Across The Universe". Es domāju, ka liela daļa redzējošo man piekritīs, ja vispār saprot par ko es šeit runāju.

Un par rezumē šim visam varētu kalpot tāda banāla, tomēr iederīga frāze - Būtiskais nav acīm saredzams!

Arlabunakti. Svētdienas noskaņas arī ir skaistas. :)

Viss ir galvā

Es te tā padomāju un sapratu, ka cilvēka galva ir pārāk maz novērtēta. Nu salīdzinoši ar sirdi es domāju. Ja mēs uz to paskatāmies reālistiski, tad sirds pumpē tikai sarkanu šķidrumu, bet viss tač notiek tikai galvā. Visās mīlas balādēs dzied ou ou man sāp sirds, vai arī saka, ka sirds ir salauzta. Bet šīs jūtas un emocijas attiecas tikai uz to, kas ir saprātā nevis kaut kādā muskulī. Nu varbūt ou ou man sāp galva, vai arī man ir salauzta galva nebūtu tik poētiski. :D

Vispār iespaidojos no izrādes "Naži vistās", kuru nupat noskatījos. Un tieši tur izskanēja doma, ka cilvēks ir otra galvā, nevis iekritis sirdī kā mēdz sacīt. Man patika, šī doma. Bez kaut kādām salkanām banalitātēm, kas parasti nāk līdzi mīlas stāstiem.

P.S. Lietas izskatās citādāk ikreiz, kad uz tām paskatās.

P.P.S. Orgānu attēli radikāli neatšķiras.

Vēzis vientuļnieks

Jo vairāk grozies tik ļoti, ļoti raibajā cilvēku jūklī, jo vairāk ir nepieciešams veidot savu telpu, kurā esi viens, kurā Tava persona un Tavs lēmums ir pirmais, kas tiek ņemts vērā. Ja agrāk varbūt vienatnes brīži ar kāju spēra no mājas laukā, sak: "Ko nīksti?", tad tagad saprotu, ka šādos brīžos varu pabaudīt pati savu sabiedrību, kas bieži vien atnes daudz vairāk lietderības, nekā ikdienības bezjēdzīgie sarunu plūdi. Un varbūt šis nesen uzceptais GAISMEMUĀRS ir diezgan pompoza, ārišķīga manas personīgās dzīves telpas jaunā sastāvdaļa.

Respektīvi, laiks, kuru velti SEV, vislabāk SAVĀM pārdomām un filozofijai, arī paliek TAVS laiks. To Tu neatstāj nevienam citam, tātad Tu ieguldi SEVĪ.

Secinājums: Tev nav svarīgāka cilvēka par SEVI! Atvēli SEV laiku!

Nekā kreatīva - ieraksts nr 2.

Kur pie velna palika diena??? Es māju pametu uz stundu, kuru izlietoju, apmeklējot medicīnisku iestādi un pa fikso neviena nemanīta uz 5 min biju arī mācību iestādē. A ko es darīju pārējā dienas daļā? Nu jā, jā, labi! Es lasīju Henrika Ibsena daiļrades augsto virsotni - "Brands". Un tikko attapos sarāvusies čokurā savā gultā, bet aiz loga jau lielā tumsa. Brands krītot arā no gultas bija to darījis pēc Mērfija jebšu sviestmaizes likuma, ieburzot ĀVĢ piederošās grāmatas vairākas lappuses.

Rezultāti:

• Izlasītas tikai 83 lpp. (aptuveni tik pat vēl priekšā)
• Pārgulēšanās
• Būtībā diena, kuru esmu veltījusi sev :)

Secinājumi:

• Man tomēr Ibsens ar savām realistiskajām lugām laikam neimponē. Un manā kontā ir 2 tādas by the way!


• Lai gan diena pavadīta mājās un aiz loga ir pelēks, mana diena bija krāsaina. No tā izriet tas, ka savu dienu krāsojam ne tik daudz darbiem, bet krāsiņām, kas nāk no pašu dziļās vai ne tik dziļās būtības.

Priekšlikumi:

• Kad nākošreiz paliec mājās visu dienu, lai paveiktu kādu darbu, skaties, ka lielu dienas daļu nenoguli. Ieņem kofeīna devu! Jā! Man sanesa! :D

• Nekad nejautā - "Kur pie velna palika diena?" Tu pats diezgan labi to zini. Manā uztverē ir tikai 2 atbildes - 1. Cītīgi strādāji. 2. Cītīgi slinkoji. Uzminiet nu, kuru es šodien izvēlos? :D
  
  

Siltie pleķīši

Es te tā skatos, ka tā blogošana jeb, ja mēs kā civilizēti latvieši, tad emuāra rakstīšana, ir baigi modīgā štelle. Tad nu es, pakļaujoties tendencēm, izcepu arī savu domu krātuvīti. Paniekoties tīmeklī, tā teikt, sagribējās.

Kas tad būtu gana cienīga tēma manam pirmajam domu izvidumam? Laikam tālu nav jāmeklē. Tepat manos aktuālākajos domu apcirkņos maisās tēma - "Pēcpuses siltajos pleķīšos", jebšu ieraduma un rutīnas spēks, no kura izritinās arī laba deva pašpietiekamības. Nu jā, ne jau es savas ēnas puses apskatīšu. Es kā kārtīga tautiete pacilāšu citu smirdīgās lupatiņas, kas, jāatzīst, jau kādu laiku arī manu pavasarīgo gaisu maitā. Runa ir par indivīdu kopu, kura vienā korītī blēj - vai vai vai kādā rutīnā dzīvoju, ko nu darīt vē, vē, vē. Bet pēc konkrētiem priekšlikumiem, gluži konkrēta rīcība neseko. Sak, kur tad man jāskrien? Darbiņš ir, skoliņa ir otrs rutinizēts cilvēks blakus ar, arvienvārdsakot labiņā un jaukiņā dzīvīte. A es skatos tiem cilvēkiem sejās un redzu, ka pūkainajam, rozā labiņajam trūkst krietnas devas asuma un tas ,patiesībā, iepriekšminētajiem cilvēkiem uz pieres rakstīts un citkārt pat runas plūsmā izsprūk. Nu nevar tas cilvēks pacelt to pēcpusi no savas siltās un mīkstās vietiņas un paskatīties kas aiz horizonta, nu kaut vai aiz sētas, notiek. Neapšaubu, ka vairumam šis liekas normālās dzīves modelītis. Bet es te cepos, iespējams, tāpēc, ka ar "normālo dzīves modelīti" aprobežoties nevēlos. Eh! Tā vien gribas raut tos rutinizētos aiz rokas kaut kur notikumos iekšā, bet ko darīt, ja tā pēcpuse tik liela un smaga un vietiņa ne tikai silta, bet arī lipīga?