Smadzeņojums

No rīta ļoti satuntulējusies izgāju uz ielas. Nepatīk, ka auktums lien aiz drēbēm, un ziema pagalm apnikusi. Kā parsatā darba dienas rītā gaidīju pieturā trolejbusu. Daudzi vīpsnā par to, ka to katru rītu izmantoju, jo laiks, kas jāpavada ceļā ar kājām ir tikai 10-12 minūtes. Šorīt trolejbuss nenāca kādu pus stundu. Es būtu paspējusi pa to laiku mērot divtik lielu ceļa gabalu. Bet no rītiem jūtos tam pārāk vāja. Turklāt braukšana trolejbusā ir kļuvusi kā rīta rituāls. Ieraugu cilvēkus, kas katru rītu gandrīz konstanti dodas savās ikdienas gaitās no izejas punkta - trolejbusa pietura.

Tur parasti ir kāds ļoti zolīds krievu kungs pāri septiņdesmit ar Puaro ūsām. Vienmēr smaida šķelmīgu smaidu, kad skatās uz mani. It sevišķi rītos, kad izskatos labi. Šķiet ka domā: "Eh, ka nu būtu es jaunāks!" Bet varbūt es kļūdos.

Vēl tur parasti ir kāda māte ar aptuveni 6-7 gadus vecu meitu. Viņas brauc vēl mazāk pieturas nekā es- tikai divas.

Lapu ielas pieturā parasti iekāpj kāds šķielējošs vīrietis, kas šķiet zina, ka nākošajā pieturā es kāpšu ārā, tāpēc, ja nav kur sēdēt, viņš pieturas pie mana sēdekļa un ,kad pieceļos, naski tajā iesēžas.

Sabiedriskais transports ir mobila, ātri mainīga un bezgala aizraujoša mikrovide.

Tātad nenāk trolejbuss jau krietnu laika brīdi un es izlemju doties ar kājām. Pirms pametu pieturu, tās virzienā nākam ieraugu kādu personu. Mirkli sastingstu un apdomāju, vai nevajadzētu nedaudz uzgaidīt šo personu, lai vismaz sasveicinātos, jo galu galā pirms dažiem gadiem mēdzām stundām ilgi sarunāties sabiedriskā transporta pieturā, pat negaidot to. Ieskatījos pulkstenī un sapratu, ka traki kavēju. Iespējams, nostrādāja vēl kāds spēks, spīts vai princips. Aizgāju. Visu dienu gribot, negribot nākas domāt par meiteni, ar kuru kopā flirtējām ar pusmūža vīriešiem, lai pēc tam no tiem muktu pa pusi Vecrīgas. Piedod, ka nepagaidīju šorīt!

Katru dienu kaut kas jauns, jebšu pirmo reizi pabiju "ierakstu studijā", kas būtībā bija šķūnis. Bet šā, vai tā interesanti. Tas diemžēl nozīmē to, ka piektdien savus dažus teikumus nebliezīšu dzīvajā, bet tie skanēs ierakstā, kas tomēr ir maķenīt bēdīgi.

A kā Tev citādāk Gaism?

A citādāk man tā, ka nedēļa pēdējā laikā ir sadalīta uz pusēm ar treknu svītru. Katra no pusēm ir kardināli atšķirīga. Viena skaudrā realitāte, otra - leiputrija. Pāriešana no pirmās uz otro ir itin viegla un baudāma, bet, kad tādā pirmdienas rītā, kāds bija šis, jāatgriežas realitātē, ir diezgan juceklīgas izjūtas.

Un tikko konstatēju, ka dzīve atkal ir ļoti, ļoti izmainījusies. Vienmēr patīk nonākt pie šīs atziņas.