
Gaismai jāiet ratā ar visu savu zaļo gaismu. Uz pelēko gada daļu laikam neattiecas sakāmais par iešanu dzīvē ar smaidu, kas nāk pretī. Ne nieka nenāk. Tieši otrādi! Ja izdara mēģinājumu uzsmaidīt, tad lielajam vairākumam tas liekas vai nu dīvaini vai slimi, vai vēl kaut kādā citā veidā nenormāli. Tad nu lai tie citi iet ratā. Manā izvēlē šobrīd labāk ietilpst mana mazā un pat, jocīgi kas, bet jaukā pasaulīte. Prātā aptumsumi nemetas, jo galvenais aptumsumu avots dotajā brīdī izgājis no ierindas vai sazin, kas ar to noticis. Akūta vajadzība pēc sarunbiedriem ar kuriem runāšanas procesu tik tiešām varētu nosaukt par sarunu, ar savu saturu, jēgu un domu. Paldies, ka bezbiksis un bon vivant ļauj man preperēt to dzīves likstas ar savu filozofiju, ka pieņem mani kā racionālo saprāta balsi (jā, pieņem, mart! :D) un galu galā vienkārši uzticas kā draugam. Simbiozas attiecības.
Es tad vai nu tikai šodien, vai vēl maķenīt, līdz apstākļu maiņai, uzturēšos savā pasaulītē ar maziem, baltiem knibulīšiem ausīs, kas raida MANU mūziku un smaidīšu labāk ārā pa logu, kur vēl salnu nedabūjušais smaids netiks sūtīts pa kāpnēm augšā uz pjedestāla, kur atrodas tikko spoži noasināta giljotīna.












