Nositu un ir pagalam, beigts - laiks.
Pēdējais blieziens gan šim bija tāds spēcīgs, pa pakausi. Bet mira tas ātri un sasodīti skaisti. Jā! Pēc mazuma arī vairs negaršoja, bet kaut kāda nelaba piegarša, protams, vēl ir, kaut gan šādas, tādas, jaunas un nebijušas garšvielas tika piešautas. Un tā visa mierīgi varētu būt arī ikdiena.
Svētdiena un atkal es iepogāta beņķī sēžu sporta auto blakus cilvēkam, kurš zina, ko dara un visu kontrolē, vai vismaz man tā šķiet. Kaut gan tad, kad piemirkušais ceļš rautin rauj grāvī un automobīļa aizmugurējais rats nedaudz atraujas no zemes, varētu domāt ka apkārt tikai sikspārņi lido. Bet tajā brīdī par to domāt nav itin ne mazākās jēgas. Labāk skatīties kā koki skrien garām un atplaukt nejaušā smaidā, kad izbraukts lecošs tramplīns.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru