Rudmate zaļā.

Nav ne tā, ka debesis ar zemi griežas kopā, ne tā, ka gribētos iet un izkliegties aiz laimes vai sāpēm, ne tā, ka es lidinātos citās diemensijās. Ir vienkārši okey. Nu tā vienkārši. Iespējams, ka nostrādā salīdzinošais faktors. Bet drīzāk tas, ka Rudmatei zaļā ir nepieciešami milzu apgriezieni un spēcīgas stihijas.

Kaut arī tagad kokteilī sastāvadaļas ir attiecībā 1:2, mēģināšu tās tomēr atjaukt un iegūt līdzīgu proporciju.

Rudmate zaļā iet pie miera, lai uzkrātu pārdabisku spēka lādiņu nākošajām divām nedēļām, vai kaut vai tikai rītdienai.

Korķi ārā

Gaismai izsita korķus. Nu, šķiet, pamazām tie ir saskrūvēti atpakaļ, un strāva var atkal izgaismot kvēldiegu. Maza pārslodze gan bija nepieciešama īssavienojumam.

Gaismai gaismu!

Otrdienas pamazām kļust par ienīstamajām dienām. Skaņupe vakarā vismaz rada kaut kādu līdzsvaru pozitīvā un negatīvā masas attiecībā. Bet kopumā, Otrdienu svari nosliecas tā kausiņa virzienā, kur sverams nogurums.

Teicu jau, ka tā būs! Baltums vairs nav baltums, bet slapjums. Un tā tam būs būt.

Pats deprsīvākais šajā gadalaikā ir tas, ka Lavīzes ielā 2a es iegriežos vēl ar tumsu un to pametu tad, kad tumsa jau atkal klāt. Sanāk tā, ka man, tikai man personīgi, vairs neatliek ne druskas dienasgaismas, kas katrai normālai Gaismai būtu nepieciešama kā sabiedrotā māsa.

Nelūdzu vairs krāsu spaiņus, bet gan kādu jauku gaismas avotu.

Sa-jū-ti

Lab, lab. Man patīk. Bet tikai pa logu skatoties. Jasmīnu tēja rokās silta, silta un putenis, kuru izgaismo laterna uz Liepājas ielas. Fonā Kings of Convenience. Lieliska miera mūzika. Miegs, ar kuru man pēdējā laikā, staprcitu, interesantas attiecības, nenāca. Stāvēju pie loga ilgi, ilgi. Īsti nezinu, cik ilgi, bet šķiet, ka albums "Riot On An Empty Street" bija teju izskanējs. Kā tipisks sajūtu cilvēks, ķēru sajūtas. Ziemīgas noskaņas, bet kaut kā vēl negribas, lai tās banalizē Ziemassvētki, par kuriem pasaule jau ir sajukusi prātā. Nevajag vēl to baltumu ar spīguļiem nokarināt un piebarot ar cūkgaļas karbonādēm un šķovētiem kāpostiem. Gan jau kaut kad sagribēsies, bet vēl ne. Un jā. Arī domāju. Domāju gaiši. Bet nav ko smadzeņot daudz. Dzīvos - redzēs.

Tagad ķeršu atkal. Kings of Convenience. Jasmīnu tēja. Ūn... Zīverta lugu interpretācija. :)

Sniega nav.

Viņas galva, ja skatās tīri tehniski, bija skaidra, bet tā īsti līdz galam tomēr nē. Laikam tāpēc, ka viņa sākotnēji nedaudz atrāvās pa pieri ar trulu priekšmetu. Galu beigās, analizējot sajūtas un emocijas, viņa var sajusties arī labi. Intriga tomēr saglabājas.

Kūsti, kūsti, kūsti pie velna nost. Viņa nejūsmo par sniegu, viņai gluži vienkārši tas riebjas.

Mājāssēdētāja dienasgrāmata Nr2

Šodien pamodos vienos, jo vakar vakarā nolēmu, ka izmantošu savu priviliģēto statusu vēl maķenīt. Šķiet, ka esmu jau pārgulējusi jēgu un saprātu. Vispār mans miegs kaut kāds kreisais. Riktīgi šizīgie sapņi rādās. Šonakt bija kādi trīs dažādu sižetu sapņi. Ja viņi nebūtu tik šizīgi un neatspoguļotu manu iepuvušo psihi, tad es pastāstītu, jo varētu būt diezgan interesanta lasāmviela, bet es to nedarīšu. Pamostoties jau jutu, ka kaut kas nav kā parastā darba dienā, un tad es attapos, ka tā nemaz nav parasta darba diena, bet PIEKTDIENA. To jau es gluži vai ar muguras smadzenēm sajūtu, jo piektdienu rītos parasti automātiski ieslēdzas party mood. Nemiers uzreiz jau sāk dīdīt. Bet šodien izpaliks. Rīt gan ieballēsim.

Mans veselības stāvoklis ir kārtīgi uzlabojies, ne jau par velti es dzeru tās trakās zāles. Viss čiki. Vēl pievakarē aiziešu uz kori. Citādi man konuss nolaižas, trīs dienas komunicējot tikai ar māti. Un tas nu ir slimīgi sēdēt vienai mājās zem konusa.

Čā, čā!

Mājāssēdētāja dienasgrāmata Nr1

Pamostos vakar no rīta un saprotu, ka nejūtos īsti sveika un vesela. Pasaku mātei radītājai un viņa mani aiztriec nodot analīzes un pie reizes pie ģimenes ārstes. Ģimenes ārste pasaka, ka man visu nedēļu jāsēž mājās un izraksta attiecīgi attaisnojošu dokumentu. Nošņācos, jo domāju, ka ar mani tik slikti nav, un ka mierīgi varu drīz, drīz doties uz skolu, un savā prātā nolemju to darīt piektdien. Vēl ģimenes ārste izraksta kaut kādu medikamentu recepti, teikdama, ka jāpadzer antibiotikas, jo neesot joka lieta. Sacīts darīts. Pa ceļam mājup ieeju aptiekā un nopērku to zāļu paciņu. Aizeju mājās, atveru to paciņu vaļā un sāku lasīt, kas tas tāds ir un, kā man tas jāēd. Lasu, lasu. Viss kā normālā instrukcijā. Te pēkšņi: "(medikamenta nosaukums) lieto Sibīrijas mēra profilaksē un ārstēšanā pēc tā izraisītāja Bacillus anthracis ieelpošanas. Tā efektivitāte Sibīrijas mēra gadījumā ir pierādīta eksperimentos ar dzīvniekiem." Prātā uzreiz divas domas - nabaga dzīvnieki, un tad uzreiz nabaga es, kas tādu ūdu lieto. Nu neko. Iedzeru pirmo tableti un kopš tā brīža skaloju organismu ar anormālu daudzumu šķidruma.

Pēc tam lielisks čills. Noskatījos filmu Burn after reading. Diezgan liels ūds. Vienīgi tas, ka Klūnijs un Pits bija mīkstie šķita nedaudz uzjautrinoši. Aprakstīju vienu A4 lapas pusi sakarībā ar Zīverta lugām un ar to mana mācīšanās vakar aprobežojās. Vēl vakardien es pagatavoju to, ko tautā dēvē par Saldo bruneti, bet manā ģimenē par ezi. Forši.

Naktī, lai cik tas smieklīgi neliktos, redzu sapni, kur ir daudz, daudz zirnekļu un vaboļu. Bet smieklīgi tāpēc, ka tajā sapnī ir arī Ticīgais, kurš mani bij redzējis sapnī savā vakara aizsnaudienā. ;)

Šodien es pamodos kādu laiciņu pēc divpadsmitiem. Ieēdu zāles un pēc tam brokastis. Baigi labā Saldā brunete man sanākusi. Iečilloju. Sāku skatīties filmu Dead man. Johnny Depp galvenajā lomā. 1995. gada ražojums. Jau pašā sākumā sapratu, ka tas būs daudz labāks gabals par vakar redzēto. Nebija garlaicīgi, bet nezin kādēļ iemigu. Vai nu Sibīrijas mēra zāles pie vainas, vai vienkārši nevar nepiekrist, ka tas ir forši pagulēt dienas vidū. Pamodos tikai nesen, un jūtos nedaudz pārgulējusi jēgu. Pa prātu sāk maisīties domas, ka būtu dakterītes zīme jāizmanto tās pilnā apmērā. Līdz vakaram vēl izlemšu.

Vispār baigi forši man te mājās. Silts, sauss, garšīgs, slinks. Ēēēēj galīgi, cik laba sajūta. See ya!

*

I need some fine wine and you.

Ir silti.

Ceļojošā daudzdiennieka trupa ir nolikusies pie vietas. Nogurusi, bet laimīga. Neko neizdarījusi, bet ļoti laimīga. Jācer, ka rītdiena nesitīs ar pletni pa muguru, vai vēl trakāk - ar bomi pa pieri, kaut gan uz to cerēt ir tā pat kā šodien uz apsildāmajiem podestiem pie Brīvības pieminekļa. Un tas, ka šiet nekas jēdzīgs nerakstās tad, ja klājas labi, ir pilnīga taisnība. Gaismai klājas zolīdi. :)

Go to bed!

Tas ir lieliski, ka tā var. Pabūt kopā ar cilvēkiem. Bezbiksis rītā un vakarā :D
Piepildītas, pārpildītas dienas ar bezrūpību un to to to labo sajūtu. Labi, ka man nav vajadzīgs runājošs papagailis, kas būtu mans draugs.

Un cilvēki drošvien tiešām nesaprastu. Varbūt es tiešām esmu dumā lauku sieviete, bet jau nesaprot. Tik es vēl nezinu vai tas būtu kaut kāds traucēklis, vai tieši otrādāk. Jo attiecībā uz tādām lietām es parasti sēžu tankā. Pļļrrr.

Kā es pagūšu izdarīt visu, ko man vajag es nezinu. Bet matus es neplēšu. Būs čiki.

Konuss un gļuki

Manis nav. Esmu trīsdienniekā.

Triepieni

Iedodiet man krāsu spaiņus un es aplaistīšu pasauli tādā raibumā, ka acis žilbst un pati vēl izdzeršu pa malkam no katra krāsu toņa.

Nu tā, lai nav kauns no ciemiņiem, kas iedomāsies palūkoties manas pasaulītes iekštelpās.

Nu tā, lai nejauši viesi nemana aplupušo sienu krāsojumu.

Uztrieptu virsū tam jaunu, svaigu un spilgtu, ja vien...

Ja vien man kāds iedotu krāsu spaiņus.

Ejam ratā!

Gaismai jāiet ratā ar visu savu zaļo gaismu. Uz pelēko gada daļu laikam neattiecas sakāmais par iešanu dzīvē ar smaidu, kas nāk pretī. Ne nieka nenāk. Tieši otrādi! Ja izdara mēģinājumu uzsmaidīt, tad lielajam vairākumam tas liekas vai nu dīvaini vai slimi, vai vēl kaut kādā citā veidā nenormāli. Tad nu lai tie citi iet ratā. Manā izvēlē šobrīd labāk ietilpst mana mazā un pat, jocīgi kas, bet jaukā pasaulīte. Prātā aptumsumi nemetas, jo galvenais aptumsumu avots dotajā brīdī izgājis no ierindas vai sazin, kas ar to noticis. Akūta vajadzība pēc sarunbiedriem ar kuriem runāšanas procesu tik tiešām varētu nosaukt par sarunu, ar savu saturu, jēgu un domu. Paldies, ka bezbiksis un bon vivant ļauj man preperēt to dzīves likstas ar savu filozofiju, ka pieņem mani kā racionālo saprāta balsi (jā, pieņem, mart! :D) un galu galā vienkārši uzticas kā draugam. Simbiozas attiecības.

Es tad vai nu tikai šodien, vai vēl maķenīt, līdz apstākļu maiņai, uzturēšos savā pasaulītē ar maziem, baltiem knibulīšiem ausīs, kas raida MANU mūziku un smaidīšu labāk ārā pa logu, kur vēl salnu nedabūjušais smaids netiks sūtīts pa kāpnēm augšā uz pjedestāla, kur atrodas tikko spoži noasināta giljotīna.

Tāpēc, ka tad bija labi.

Un kas tomēr nav labi - pēdējo dažu nedēļu laikā salīdzinoši bieži sašūmējos par laika posmu no Marta līdz Septembrim. Bet tā klusītēm, ar to nevienam neuzbāžoties.

Brauc! Deg zaļais!

Gaisma ir iedegusi zaļo gaismu un ir ļoti atvērta šobrīd. Nezinu kam īsti, bet tā iespējams varētu būt rozā briļļu sajūta. Žēl, ka tā nāk komplektā ar vēl kādu, kas tās brilles uzliek. Varētu iztikt bez tā kāda un dabūt to sajūtu pa "blatu". Vēl to varētu mēģināt salīdzināt ar pavasara sajūtu. Bet tā kā gan dabā, gan sabiedrībā šie procesi ir pilnīgi pretēji, tad Gaismas zaļajai gaismai tajā pašā krustojumā pretī spīd sarkanā gaisma.

Turpinot par Gaismu un gaismām.. Man šodien pajautāja kāda gaisma spīd no Gaismas un es visai ambiciozi atbildēju, ka ārkārtīgi spoža gaisma un ka saule salīdzinājumā ar to ir nieks. Tas izklausās tieši pēc manis, man šķiet. Ne? :D

Vēl Gaismai šodien prātā drusku sēdēja jauko cilvēku jaukie vakari. Bišķiņ baisi kļuva. :)

Turpretī visi citi jaukie cilvēki šodien nebija jēdzienam "jauki" pat tuvumā, nezināmu iemeslu dēļ. Tas man nepatīk, ja runājam patīk/nepatīk kategorijās. Un, ja ņem kategoriju "nepatīk", tad labāk netuvoties tam, kas nepatīk. Citādi, ja aizmirstas, tad dzirdamas vien rejas aiz vārtiņiem uz kuriem uzrakstīts: "Uzmanību! Nikns suns!".

Kopumā pašlaik skan mažorīgas melodijas. Minoru nav. Ja nu vienīgi pagājušās nakts sapnis, kas ir tiešs pierādījums nedaudz iepuvušai Gaismas psihei.

Svētdiena

Ko secināju no vakarvakara vai drīzāk nakts, man tiešām pa retam patīk un ir nepieciešams dirty dancings, nu tāds reāls ietresījiens. Vakar viss kā nākas. Baļļuks pieklājīgs. I laba iesildīšanās bij, i turpinājums godam. Vakar saņemtās un uzkrātās pozitīvās emocijas, nu tās pozitīvās, kuras var iegūt tikai kaut kā nebūt, realizējot sevi. Nu tās pašas, kuras ieguvu tajā LIELAJĀ pasākumā, tika atdotas un izdāļātas pa labi un pa kreisi, tā kā pašlaik esmu tukša. Tukšumu rada arī sajūta, ka dienišķais svētdienas vakars izpaliks, bet galu galā man beidzot ir jāmācās nevis ar to sadzīvot, bet to vienkārši aizmirst un izmest aiz durvīm, vai triekt ellē. Ūn no rītdienas un turpmākajām nedēļām man ir bail.

Smile like you mean it

Sajūta kā tipiskā rudenī. Šobrīd notiek apaugšana ar vienaldzības slāni, lai ziemas aukstums un visaptverošais īgnums netiek klāt. Es šādu, tādu plānu kārtiņu jau esmu uzaudzējusi. Tik, audzējot to kārtiņu, vēl jāieaudzē ziemas krājumi - smaidi, smiekli, labestība, prieks un citi labumi, kurus droši varat sūtīt tagad man. Tas varētu būt labs ieguldījums brīdim, kad Tev pašam vajadzēs kādu smaidu, kuru varēšu izvilkt aukstā Janvāra dienā no sava prieka seifa un pasniegt tieši uz savām lūpām.

Escapism No2

Mizgrauzis saka, ka padzīvošana citā vidē nav nākusi par labu. Es būtu gatava atdot pusi savu rudo matu, ja man tagad paspīdētu iespējiņa uz kādām divām nedēļiņām aizšaut uz vietu, kur Gaisma var pagozēties saules gaismā. Pat tad, ja tās kundzītes lietišķajos kostīmiņos no Lavīzes ielas 2a mani solītu pakārt, es sēdētu tankā. Pļļrr!

Un jā! Latvijā ir krīze, bet dziesmā ir spēks. Tiešām paceļ un rada pozitīvo. Paldies, Skaņupe!

go after!

Viņa vairs negrib sekot. Viņa grib, lai seko viņai. Lai seko pat viņas mazā pirkstiņa mājienam ar aizturētu elpu. Seko soli pa solim, tālu tālu. Lai katrs viņas pieņemamais lēmums ietekmē likumsakarības.

Visu labu!

Nositu un ir pagalam, beigts - laiks.

Pēdējais blieziens gan šim bija tāds spēcīgs, pa pakausi. Bet mira tas ātri un sasodīti skaisti. Jā! Pēc mazuma arī vairs negaršoja, bet kaut kāda nelaba piegarša, protams, vēl ir, kaut gan šādas, tādas, jaunas un nebijušas garšvielas tika piešautas. Un tā visa mierīgi varētu būt arī ikdiena.

Svētdiena un atkal es iepogāta beņķī sēžu sporta auto blakus cilvēkam, kurš zina, ko dara un visu kontrolē, vai vismaz man tā šķiet. Kaut gan tad, kad piemirkušais ceļš rautin rauj grāvī un automobīļa aizmugurējais rats nedaudz atraujas no zemes, varētu domāt ka apkārt tikai sikspārņi lido. Bet tajā brīdī par to domāt nav itin ne mazākās jēgas. Labāk skatīties kā koki skrien garām un atplaukt nejaušā smaidā, kad izbraukts lecošs tramplīns.

Daiļdarba analīze

Daiļdarba tēma - Viskvēlāko indivīda alku nepiepildījums. Indivīda rīcība, saskaroties ar sarežģītu izvēles situāiju.

Daiļdarba problēmas - Ko neīstenotās vēlmes spēj izdarīt ar indivīda dvēseles telpu? Kādas eksistenciālās problēmas nākas risināt indivīdam, saskaroties ar nepiepildītajām alkām? Kā rīkoties indivīdam, kad tas ir nonācis sarežģītas izvēles priekšā un nezina, kuru variantu būtu pareizāk izvēlēties.

Daiļdarba uzbūve, kompozīcija - Daiļdarba forma ir romāns, bet tas pieejams arī kā dramaturģijas darbs - traģikomēdija. Darbība risinās mūsdienās. Darba sižetiskā līnija ir komplicēta. Tajā ir strauji kāpinājumi un krasas lejupslīdes, kad darbība nerisinās. Darbā ir daudz sarežģījumu, kurus autors atrisina nepilnīgi vai atstāj neatrisinātus. Darbību virza darba galveno varoņu sarežģītie raksturi un pasaules redzējumi.

Daiļdarba tēlu sistēma - Darba centrā ir divi galvenie varoņi. Tajā ir arī daudzi otrā plāna varoņi, kas tomēr būtiski ietekmē sižeta virzību.

Atvainojos, bet darbs ir puslasīts/pusrakstīts, tāpēc nav skaidrs, kā autors atrisina serežģītās peripetijas.