Siers

Gaismas attiecības ar sieru hronoloģiskā secībā:

1990-2005 - Gaismai paniskas bailes no siera, abu indivīdu kontakts nekāds.

2005 - Gaisma sāk ēst sieru, kas izkusis uz picas.

2007 - Auce uzdāvina grāmatu ar nosaukumu "Kurš pievācis manu sieru?"

2008 - Februāris. Džūkste. Gaisma apēd pirmo Džūkstes maizīti (Cepta kausētā siera "Dzintars" maizīte). Savu sasniegumu vairākkārt atkārto arī pēc tam gan mājās, gan Džūkstē, lūdzot sieru uz maizītes uzsmērēt kādam citam, jo pati nevar pieskarties. Gada otrajā pusē, gatavojot vistas fileju, Gaisma pirmo reizi ar kailu roku izņem no ledusskapja siera iepakojumu, kur siers jau sagriezts šķēlītēs. Ar kreisās rokas īkšķi un rādītājpirkstu tiek pavērts iepakojums un ar otras rokas tiem pašiem pirkstiem satverta neizkususi(!!!) (lasīt: jēla) siera šķēlīte. Tiek nogriezts aptuveni 2x3 centimetru liels gabaliņš un novietots uz vistas. Gaismai garšoja, bet par šo pārdrošo soli viņa atzīstas tikai vēlāk. Šajā pašā gadā Gaisma pieskaras arī lielākiem siera galaliem; griež tos un pat rīvē, bet jēlus neēd.

2009 - Turpinās pagājušajā gadā aizsāktais. 7. jūnijā Gaisma raksta referātu un piepeši sāk izjust lielu izsalkumu. Dodas uz virtuvi uzkost un, atverot ledusskapi, nolemj pagatavot karstmaizi - maize, šķiņķis, tomāts un siers. Griežot sieru, jau parādās pirmā tumšā zīme - iegrieziens pirkstā. Gaisma, neko ļaunu nedomādama, turpina procesu. Būdama ļoti nepacietīga un izsaklusi, nenogaida līdz uz tostera iedegas zaļā gaismiņa, paķer maižuku un jož uz istabu. Iekārtojas atpakaļ pie datora un iekožas maizītē. Holy s***! JĒLS SIERS! Maizīte tomēr tiek apēsta. Visi dzīvi, veseli un bez traumām.

Pašapmierināti guļu gultā un smīnu. Jūtos kā baigā vecene, nobriedusī personība. Es apēdu jēla siera šķēlīti! Kaut gan jāatzīst, ka tā bija silta. Nākošais līmenis - jēls, auksts siers.

Nesaprotu kāpēc cilvēkiem, jā arī man, ir tendence piešķirt nozīmi lietām, kas nav tās cienīgas. Kā vienā brīdī kaut kas var būt tik vitāli svarīgs, ka tas aizņem katru ķermeņa šūnu, lai jau pēc pāris nedēļām to nāktos atcerēties ar grūtībām? Varētu domāt, ka katrs šāds pseido svarīgais process vai lieta ir paredzēts kā līdzeklis, lai nokļūtu pie kaut kā patiesi nozīmīga. Tomēr, ja atskatās atpakaļ uz dzīves augstākajiem punktiem, ja mēģina nofiksēt tā brīža emociju, nākas secināt, ka tas, kas tobrīd licies kā mūžīgā dzīves vērtība, šobrīd iekrāsojams gaiši zilpelēks kā tēli pie apvāršņa līnijas.

Sakaunējos. Nedaudz. Bet puķes skaisti zied un smaržo.

A man neinteresē

Jokaini, bet mani neinteresē aptuveni trešdaļa no lietām, vietām, procesiem un cilvēkiem, kuri man interesēja vēl pirms neilga laika. Lietas un vietas ir zaudējušas savas magnētiskās īpašības un nespēj manus polus pievilkt savējiem. Procesi ir kļuvuši garlaicīgi vai pat mokoši, bet cilvēki, ak, cilvēki ir vai nu dabiskā procesā attālinājušies no manas būtnes vai arī es pati tos vienkārši esmu pārmetusi pār bortu savam "šeitsūdunerunā" kuģim, gluži kā tā rudmate tajā maķenīt muļķīgajā sieviešgrāmatā teikdama: "Met grabažas pār bortu!"

Atliek tikai secināt, vai tas ir labi, vai slikti. Laikam abpusēji. Slikti, jo.... emmm... jo....(tiešām domāju vairākas minūtes) Nē! Patiesībā ir sasodīti labi. Īstās lietas, vietas, procesi un cilvēki ir izniruši no agrākā šo parādību lēruma. Gaismai, tā teikt, ir uzlabojusies izšķirtspēja. Vienīgi nejūtu sevi filozofējam par savu eksistenci vai sāpi, kas patiesībā arī ir tikai pozitīvi, jo neesmu un nevēlos būt nekāda dzejniece - pārdzīvotāja vai samierināties nespētāja. Es taču varu tikt un tieku galā. Es esmu laimīga un vakar viņš teica, ka arī ir laimīgs. Ko tad vēl vairāk vajag?

Sports

Ļummis izspļāva visai veiksmīgu vai drīzāk asprātīgu metaforu, kas diezgan pārsit tās sievietes bloga saturu, kura galvenais sabdžekts ir viņas gultas stāsti, kuru ik palaikam mēdzu izklaides un smiekliņnolūkos palasīties:


"Tas ir kā skriet ar celofāna maisiņu uz galvas. Skrien, skrien un elpo maisiņā līdz beigās izvemies tajā. Labāk skriet bez maisiņa un brīvi spļaudīties."


Sasmējos.


P.S. - man klājas labi. Kādu laiku jau ir stāvoklis - pohuj in general.

War

Esmu uzsākusi ziemas morālo teroru - iespaidošanas veidu, kas man padodas vislabāk. Pagaidām 1:0 ziemas labā. Ja viņa turpinās nepakļauties manai šantāžai, morālai pazemošanai un provakācijām, tad tiešām ķeršos pie radikālām metodēm - iešu izkauties.

Laika lielveikals

Un iedomājies, ja nu....

Ja nu laiks būtu kustamais īpašums. Prece vai pakalpojums. Laiku varētu staipīt un apgraizīt, salocīt, saritināt, sasiet, izmētāt, sašķirot...

Pēkšņa apturēšana, pagriešana uz priekšu vai attīšana atpakaļ neapšaubāmi ir viena no visbiežāk skaļi izteiktajām vēlēšanām (Kaut šis mirklis nebeigtos nekad! Kaut es varētu pagriezt laiku uz priekšu vai atpakaļ!).

Ja mēs paši regulētu laiku un spētu to transformēt, deformēt vai atjaunot, pieļauju, ka arī laika bizness būtu tik pat ienesīgs un nežēlīgs kā naftas bizness. Ja vien protams tas kaut kur glabātos kā jebkurš cits dabas resurss. Tas tiktu iegūts vairumā un nodots pārstrādei, lai laika rūpnīcās to sašķirotu pēc šķirnes, veida, sugas vai kā citādi. Iepakots glītās paciņās, sainīšos, kastītēs vai iepildīts pudelēs. Iepakojumus aplīmētu ar krāsainām etiķetēm, kas katra vēstītu par to saturu - laiks sev, laiks draugiem, laiks ģimenei, laiks darbam, laiks karjerai, laiks mīlestībai, laiks seksam, laiks izklaidei, laiks rīta kafijai un pat laiks būt nejaukam. Furgonos iekrauts un nogādāts laika lielveikalā, tas tiktu izlikts vitrīnās un plauktos gar vairākām ejām, virs kurām izkārtne vēstītu par konkēto laika nodaļu. Mums tik atliktu stumt lielos iepirkumu ratus gar plauktiem un izvēlēties sev to laiku, kas trūkst. Iepirkt vairumā sev tīkamāko laiku, bet pie izejas nodot nederīgo laiku otrreizējai pārstrādei....

Vai Tu to vēlētos? Vai tiešām Tu vēlētos zaudēt mirkli un tā pārsteigumu, iedzerot pāris malkus no pudelītes uz kuras rakstīts - Laiks iemīlēties?

nekas

Šodien apņēmos n-tās pirmdienas apņemšanās. Atnācu mājās un visas pagaisa. Kaut kad nedēļas nogalē kāds teica, tiešām neatceros kurš, ka nevajag neko apņemties pirmdienās, jo tās jau tā pat ir nedēļas grūtākās dienas. Nu tad lai paliek uz citu dienu.

Esmu kļuvusi trula kā sarusējusi nagla.

07.03.2009 - iespējams pagaidām labākā diena šogad.

Pēckā

Mana mīļākā atbilde uz jautājumu - Kāpēc? - ir - Kāpēc nē? Bērnības sindroms kāpēčošana piemīt arī gluži nobriedušām personībām. Un, ja pēc kāda šķietami loģiska apgalvojuma, kāds pamanās iekāpēčot, un nav itin ne mazākās vēlēšanās meklēt atbilžu virkni, kas var būt visai gara, es gluži vienkārši jautājumu atbliežu atpakaļ ar pretjautājumu kā ļaunu domu pret spoguli. Tad nu indivīds lai pats rod atbildi savās smadzeņu krokās. Paradoksāli, bet iespējams krokotāko smadzeņu labirintos atbildes atradīsies ātrāk, nekā uz gludākas virsmas.

- Kāpēc Tu vienmēr mēģini citus pārliecināt ar savu subjektīvo viedokli?

- Kāpēc nē?

Murr

Un mēs tik murrājam vai citkārt brienam pa sniegotiem laukiem. Apkārt zemestrīces, orkāni un nogruvumi. Mums kājas sausas. Kategorijas mans un tavs apvienojas mūsu.

Nu un tad, ka es svešos sapņos lidoju.

Nu un tad, ka...

Mur.

Un gan jau es arī izdzīvošu ar kādu sirmu matu uz savas rudās galvas.

plukata

Rīt priekšā diezgan skaisti svētki, bet man vairāk prātā nolīšana kaktā ar jasmīnu tēju. Žēl. Jācer vienīgi, ka party moods ieslēgsies laicīgi.

Vakar vakarā sajutos kā novembrī. Jāatzīmē, ka tas ir mans nemīļākais gada mēnesis. Tik ļoti nepatika. A šodien dzirdēju kaut kur Kauperu bļaustamies par plaukstas lieluma pavasari. Nodomāju, ka es šobrīd būtu priecīga par pavasari, kas ir kaut skudras plaukstas lielumā.

Ja kas, rīt tiekamies 17.00 Kongresu namā.

Sifiliss

Goda vārds! Ir indivīdi, kuru morālo teroru un pakāršanu aiz olām vajadzētu ar likumu pieņemt!

/Nothing doing with me. Tikai vērojums iz dzīves, cerībā, ka kāds kaut kur jūtas kā sūds!

Smadzeņojums

No rīta ļoti satuntulējusies izgāju uz ielas. Nepatīk, ka auktums lien aiz drēbēm, un ziema pagalm apnikusi. Kā parsatā darba dienas rītā gaidīju pieturā trolejbusu. Daudzi vīpsnā par to, ka to katru rītu izmantoju, jo laiks, kas jāpavada ceļā ar kājām ir tikai 10-12 minūtes. Šorīt trolejbuss nenāca kādu pus stundu. Es būtu paspējusi pa to laiku mērot divtik lielu ceļa gabalu. Bet no rītiem jūtos tam pārāk vāja. Turklāt braukšana trolejbusā ir kļuvusi kā rīta rituāls. Ieraugu cilvēkus, kas katru rītu gandrīz konstanti dodas savās ikdienas gaitās no izejas punkta - trolejbusa pietura.

Tur parasti ir kāds ļoti zolīds krievu kungs pāri septiņdesmit ar Puaro ūsām. Vienmēr smaida šķelmīgu smaidu, kad skatās uz mani. It sevišķi rītos, kad izskatos labi. Šķiet ka domā: "Eh, ka nu būtu es jaunāks!" Bet varbūt es kļūdos.

Vēl tur parasti ir kāda māte ar aptuveni 6-7 gadus vecu meitu. Viņas brauc vēl mazāk pieturas nekā es- tikai divas.

Lapu ielas pieturā parasti iekāpj kāds šķielējošs vīrietis, kas šķiet zina, ka nākošajā pieturā es kāpšu ārā, tāpēc, ja nav kur sēdēt, viņš pieturas pie mana sēdekļa un ,kad pieceļos, naski tajā iesēžas.

Sabiedriskais transports ir mobila, ātri mainīga un bezgala aizraujoša mikrovide.

Tātad nenāk trolejbuss jau krietnu laika brīdi un es izlemju doties ar kājām. Pirms pametu pieturu, tās virzienā nākam ieraugu kādu personu. Mirkli sastingstu un apdomāju, vai nevajadzētu nedaudz uzgaidīt šo personu, lai vismaz sasveicinātos, jo galu galā pirms dažiem gadiem mēdzām stundām ilgi sarunāties sabiedriskā transporta pieturā, pat negaidot to. Ieskatījos pulkstenī un sapratu, ka traki kavēju. Iespējams, nostrādāja vēl kāds spēks, spīts vai princips. Aizgāju. Visu dienu gribot, negribot nākas domāt par meiteni, ar kuru kopā flirtējām ar pusmūža vīriešiem, lai pēc tam no tiem muktu pa pusi Vecrīgas. Piedod, ka nepagaidīju šorīt!

Katru dienu kaut kas jauns, jebšu pirmo reizi pabiju "ierakstu studijā", kas būtībā bija šķūnis. Bet šā, vai tā interesanti. Tas diemžēl nozīmē to, ka piektdien savus dažus teikumus nebliezīšu dzīvajā, bet tie skanēs ierakstā, kas tomēr ir maķenīt bēdīgi.

A kā Tev citādāk Gaism?

A citādāk man tā, ka nedēļa pēdējā laikā ir sadalīta uz pusēm ar treknu svītru. Katra no pusēm ir kardināli atšķirīga. Viena skaudrā realitāte, otra - leiputrija. Pāriešana no pirmās uz otro ir itin viegla un baudāma, bet, kad tādā pirmdienas rītā, kāds bija šis, jāatgriežas realitātē, ir diezgan juceklīgas izjūtas.

Un tikko konstatēju, ka dzīve atkal ir ļoti, ļoti izmainījusies. Vienmēr patīk nonākt pie šīs atziņas.

ahdš

Jūtos spēcīgi rutinizējusies. Tas principā ir ļoti neveselīgi domāšanai un ideju ģenerēšanai. Kad prātam darīšana ar rutīnu, tas kā vatē vai miglā noslēpies. Cēloņi varētu būt dažādi. Nezinu, kura kontrolē es esmu pašlaik - laikapstākļu (debesu krāsa trešā nelabvēlīgā) vai tā, ka katru dienu staigāju vienas un tās pašas takas, ēdu vienu un to pašu barību, skatos uz vienām un tām pašām sejām, kuras lielākoties runā tikai par vienu žetonīgu tēmu. Arī šizosapņi nav rādījušies kādu laiciņu. Secinājums jau tikai viens - jāpamaina vide (neiespējami) vai darbība virzieni (nedaudz iespējamāk).

Pirmdienas secinājums - Strādāt valdībā un patikt valsts iedzīvotājiem arī man būtu neiespējami. Arī tiesnese būtu štruntīga, toties dead rich! :D

Morāli nestabila.