Laika lielveikals

Un iedomājies, ja nu....

Ja nu laiks būtu kustamais īpašums. Prece vai pakalpojums. Laiku varētu staipīt un apgraizīt, salocīt, saritināt, sasiet, izmētāt, sašķirot...

Pēkšņa apturēšana, pagriešana uz priekšu vai attīšana atpakaļ neapšaubāmi ir viena no visbiežāk skaļi izteiktajām vēlēšanām (Kaut šis mirklis nebeigtos nekad! Kaut es varētu pagriezt laiku uz priekšu vai atpakaļ!).

Ja mēs paši regulētu laiku un spētu to transformēt, deformēt vai atjaunot, pieļauju, ka arī laika bizness būtu tik pat ienesīgs un nežēlīgs kā naftas bizness. Ja vien protams tas kaut kur glabātos kā jebkurš cits dabas resurss. Tas tiktu iegūts vairumā un nodots pārstrādei, lai laika rūpnīcās to sašķirotu pēc šķirnes, veida, sugas vai kā citādi. Iepakots glītās paciņās, sainīšos, kastītēs vai iepildīts pudelēs. Iepakojumus aplīmētu ar krāsainām etiķetēm, kas katra vēstītu par to saturu - laiks sev, laiks draugiem, laiks ģimenei, laiks darbam, laiks karjerai, laiks mīlestībai, laiks seksam, laiks izklaidei, laiks rīta kafijai un pat laiks būt nejaukam. Furgonos iekrauts un nogādāts laika lielveikalā, tas tiktu izlikts vitrīnās un plauktos gar vairākām ejām, virs kurām izkārtne vēstītu par konkēto laika nodaļu. Mums tik atliktu stumt lielos iepirkumu ratus gar plauktiem un izvēlēties sev to laiku, kas trūkst. Iepirkt vairumā sev tīkamāko laiku, bet pie izejas nodot nederīgo laiku otrreizējai pārstrādei....

Vai Tu to vēlētos? Vai tiešām Tu vēlētos zaudēt mirkli un tā pārsteigumu, iedzerot pāris malkus no pudelītes uz kuras rakstīts - Laiks iemīlēties?

nekas

Šodien apņēmos n-tās pirmdienas apņemšanās. Atnācu mājās un visas pagaisa. Kaut kad nedēļas nogalē kāds teica, tiešām neatceros kurš, ka nevajag neko apņemties pirmdienās, jo tās jau tā pat ir nedēļas grūtākās dienas. Nu tad lai paliek uz citu dienu.

Esmu kļuvusi trula kā sarusējusi nagla.

07.03.2009 - iespējams pagaidām labākā diena šogad.

Pēckā

Mana mīļākā atbilde uz jautājumu - Kāpēc? - ir - Kāpēc nē? Bērnības sindroms kāpēčošana piemīt arī gluži nobriedušām personībām. Un, ja pēc kāda šķietami loģiska apgalvojuma, kāds pamanās iekāpēčot, un nav itin ne mazākās vēlēšanās meklēt atbilžu virkni, kas var būt visai gara, es gluži vienkārši jautājumu atbliežu atpakaļ ar pretjautājumu kā ļaunu domu pret spoguli. Tad nu indivīds lai pats rod atbildi savās smadzeņu krokās. Paradoksāli, bet iespējams krokotāko smadzeņu labirintos atbildes atradīsies ātrāk, nekā uz gludākas virsmas.

- Kāpēc Tu vienmēr mēģini citus pārliecināt ar savu subjektīvo viedokli?

- Kāpēc nē?

Murr

Un mēs tik murrājam vai citkārt brienam pa sniegotiem laukiem. Apkārt zemestrīces, orkāni un nogruvumi. Mums kājas sausas. Kategorijas mans un tavs apvienojas mūsu.

Nu un tad, ka es svešos sapņos lidoju.

Nu un tad, ka...

Mur.

Un gan jau es arī izdzīvošu ar kādu sirmu matu uz savas rudās galvas.

plukata

Rīt priekšā diezgan skaisti svētki, bet man vairāk prātā nolīšana kaktā ar jasmīnu tēju. Žēl. Jācer vienīgi, ka party moods ieslēgsies laicīgi.

Vakar vakarā sajutos kā novembrī. Jāatzīmē, ka tas ir mans nemīļākais gada mēnesis. Tik ļoti nepatika. A šodien dzirdēju kaut kur Kauperu bļaustamies par plaukstas lieluma pavasari. Nodomāju, ka es šobrīd būtu priecīga par pavasari, kas ir kaut skudras plaukstas lielumā.

Ja kas, rīt tiekamies 17.00 Kongresu namā.

Sifiliss

Goda vārds! Ir indivīdi, kuru morālo teroru un pakāršanu aiz olām vajadzētu ar likumu pieņemt!

/Nothing doing with me. Tikai vērojums iz dzīves, cerībā, ka kāds kaut kur jūtas kā sūds!

Smadzeņojums

No rīta ļoti satuntulējusies izgāju uz ielas. Nepatīk, ka auktums lien aiz drēbēm, un ziema pagalm apnikusi. Kā parsatā darba dienas rītā gaidīju pieturā trolejbusu. Daudzi vīpsnā par to, ka to katru rītu izmantoju, jo laiks, kas jāpavada ceļā ar kājām ir tikai 10-12 minūtes. Šorīt trolejbuss nenāca kādu pus stundu. Es būtu paspējusi pa to laiku mērot divtik lielu ceļa gabalu. Bet no rītiem jūtos tam pārāk vāja. Turklāt braukšana trolejbusā ir kļuvusi kā rīta rituāls. Ieraugu cilvēkus, kas katru rītu gandrīz konstanti dodas savās ikdienas gaitās no izejas punkta - trolejbusa pietura.

Tur parasti ir kāds ļoti zolīds krievu kungs pāri septiņdesmit ar Puaro ūsām. Vienmēr smaida šķelmīgu smaidu, kad skatās uz mani. It sevišķi rītos, kad izskatos labi. Šķiet ka domā: "Eh, ka nu būtu es jaunāks!" Bet varbūt es kļūdos.

Vēl tur parasti ir kāda māte ar aptuveni 6-7 gadus vecu meitu. Viņas brauc vēl mazāk pieturas nekā es- tikai divas.

Lapu ielas pieturā parasti iekāpj kāds šķielējošs vīrietis, kas šķiet zina, ka nākošajā pieturā es kāpšu ārā, tāpēc, ja nav kur sēdēt, viņš pieturas pie mana sēdekļa un ,kad pieceļos, naski tajā iesēžas.

Sabiedriskais transports ir mobila, ātri mainīga un bezgala aizraujoša mikrovide.

Tātad nenāk trolejbuss jau krietnu laika brīdi un es izlemju doties ar kājām. Pirms pametu pieturu, tās virzienā nākam ieraugu kādu personu. Mirkli sastingstu un apdomāju, vai nevajadzētu nedaudz uzgaidīt šo personu, lai vismaz sasveicinātos, jo galu galā pirms dažiem gadiem mēdzām stundām ilgi sarunāties sabiedriskā transporta pieturā, pat negaidot to. Ieskatījos pulkstenī un sapratu, ka traki kavēju. Iespējams, nostrādāja vēl kāds spēks, spīts vai princips. Aizgāju. Visu dienu gribot, negribot nākas domāt par meiteni, ar kuru kopā flirtējām ar pusmūža vīriešiem, lai pēc tam no tiem muktu pa pusi Vecrīgas. Piedod, ka nepagaidīju šorīt!

Katru dienu kaut kas jauns, jebšu pirmo reizi pabiju "ierakstu studijā", kas būtībā bija šķūnis. Bet šā, vai tā interesanti. Tas diemžēl nozīmē to, ka piektdien savus dažus teikumus nebliezīšu dzīvajā, bet tie skanēs ierakstā, kas tomēr ir maķenīt bēdīgi.

A kā Tev citādāk Gaism?

A citādāk man tā, ka nedēļa pēdējā laikā ir sadalīta uz pusēm ar treknu svītru. Katra no pusēm ir kardināli atšķirīga. Viena skaudrā realitāte, otra - leiputrija. Pāriešana no pirmās uz otro ir itin viegla un baudāma, bet, kad tādā pirmdienas rītā, kāds bija šis, jāatgriežas realitātē, ir diezgan juceklīgas izjūtas.

Un tikko konstatēju, ka dzīve atkal ir ļoti, ļoti izmainījusies. Vienmēr patīk nonākt pie šīs atziņas.

ahdš

Jūtos spēcīgi rutinizējusies. Tas principā ir ļoti neveselīgi domāšanai un ideju ģenerēšanai. Kad prātam darīšana ar rutīnu, tas kā vatē vai miglā noslēpies. Cēloņi varētu būt dažādi. Nezinu, kura kontrolē es esmu pašlaik - laikapstākļu (debesu krāsa trešā nelabvēlīgā) vai tā, ka katru dienu staigāju vienas un tās pašas takas, ēdu vienu un to pašu barību, skatos uz vienām un tām pašām sejām, kuras lielākoties runā tikai par vienu žetonīgu tēmu. Arī šizosapņi nav rādījušies kādu laiciņu. Secinājums jau tikai viens - jāpamaina vide (neiespējami) vai darbība virzieni (nedaudz iespējamāk).

Pirmdienas secinājums - Strādāt valdībā un patikt valsts iedzīvotājiem arī man būtu neiespējami. Arī tiesnese būtu štruntīga, toties dead rich! :D

Morāli nestabila.

šon

Ieviš, Tu ir egoistiņš!

P.S. - Zīmīgi. 100. ieraksts. :)

Nimbs vs Ragi

Mācību iestādē kā eņģelis šodien. Kalnus gāzu.

Pēc tam velnišķi baudīju Brenguli Speisīti un līdz baltkvēlei novedu vecu, krievvalodīgu tanti.

Autobusa pietura. Veca kundzīte pufenē ar entajām plastmasas kulēm.

-Tridcatj devjatij uže ušol?

-Es nezinu, tikko atnācu.

-Što devuška? Ne videla tridcatj devjatij avtobus?

-Es tikko atnācu, neredzēju.

-(sarkana jau un spļaudās) Nu tridcatj devjatij avtobus!!!!!

-(lēnā, skaidrā latviešu valodā) Es ne-zi-nu. Es TIKKO at-nā-cu.

Nenormāli apvainota apsviedās uz otru pusi un aizgāja atzvelties uz pieturas beņķa. Pēc pāris minūtēm nāca tridcatj devjatij. Nolēmu braukt ar to līdz āgenītim. Tvaika lokomotīvei līdzīgā būtne paķēra savas kules un rikšoja uz autobusu. Tajā brīdī sagribēju šo apsteigt un iekāpt autobusā pirmā. Līdz ko mēģināju to darīt, saņēmu spēcīgu dunku paribē un iespējams arī kādu lāstu. Iekāpu atobusā tikai pēc viņas un ceļu līdz Āgenskalnam pavadīju smīkņājot par to, kā viņa lūr uz mani ar iedzeltējušu acs baltumu.

Nesvarīgi

Šodien, jā, svētdienas dienā, biju mācību iestādē uz Žetonvakara mēģinājumu. Sapratu, ka man mana loma, ja to tā var dēvēt, diezgan nepatīk, lai neteiktu - riebjas (un tomēr teiktu). Vīlusies būšu es un visa mana famīlija un draugi. Galu galā pasākums nesīs daudz, daudz negāciju, jo es, dejot neprasdama un, pretēji savam šerpumam, ietērpta sniegbaltā tērpā, klunkurēšu pa Kongresu nama skatuvi kā no parodijfilmas izkāpusi balerīna. Nestaipīgo kāju ņifiga nepacelšu un rokas plātīšu kā grābekļus. Un tās ar ūberīgajām lomām vēl uz mēģinājumiem nenāk. Puk, puk, puk!

"Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks!"

Ieraksts-parastais

Trīs dienas Gaisma ir sastopama konstantā agregātstāvoklī - sasalusi un miegaina. Pieņemu, ka pie vainas ir debesu krāsa vai arī izlietnes un krāni.

Runājot par šizosapņiem #3 un #4, aizvakar bija tāds dikti pamācošs. Proti, es nokrāpu sapnī savu vīrieti ar diviem citiem, bet pēc tam gāju pārbaudīt, vai neesmu tapusi grūta.

Savukārt pagāšnakt staigāju pa kādu Rīgas nomali. Tur koka ēkas pirmajā stāvā bija veikaliņš. Tā izkārtne vēstīja - "Lietoti apģērbi un citas preces". Iegāju iekšā un tur viss kā parastā dzīvoklī. Stāv divas sievietes un saka, lai es droši izstaigāju dzīvokli un izvēlos preces. Staigāju pa istabām, virināju skapjus un snaikstījos gar plauktiem. Tur bija atrodama vairāku cilvēku iedzīve. Ieskaitot krūzītes, šķīvīšus, apģērbu un prezervatīvus. Vienā no istabām uz sienas ar krāsu bija rakstīts:"Maša (vai kāds cits krievu sievietes vārds, īsti neatminos), tev nekas neizdosies! Mēs vēl būsim atpakaļ un Tevi padzīsim no mūsu dzīvokļa!" Tajā brīdī es sapratu, ka grasos pirkt kāda cita cilvēka dzīvi. Aizgāju.

A šodien piektā diena nedēļā. Nemiers dīda maķenīt.

Genocīds

Iesākumā Šizosapnis #2.

Tas bija pēdējās sapnis tieši pirms modinātāja. Atrados vietā, kur notika masu ebreju iznīcināšana. Veca koka māja. Istabā ir vairākas ebreju ģimenes. Tajās visu vecumu cilvēki. Divi vīrieši formās aplej istabu un arī cilvēkus ar benzīnu. Vadību pār procesu ir uzņēmusies kāda valdonīga sieviete, kura slimo ar pretīgu ādas kaiti, kas viņas ķermeni ir pārklājusi ar pūžņainu ēdi. Zinu to, ka šo slimību viņa ir iemantojusi no kādas ebreju meitenes, kas pirms kāda laika kārtējā dedzināšanā, kuru ir vadījusi šī sieviete, nespēdama novaldīt emocijas, baiļu pārņemta, ir metusies viņai virsū un iekodusi rokā. Tagad viņa ir inficēta ar šo slimību un viņas naids pret šo tautu ir vēl lielāks. Viņa lēnām mirst, pirms nāves vēlēdamās sev līdzi paņemt pēc iespējas vairāk dzīvību. Viņa nomet sērkociņu uz grīdas, un benzīns nekavējoties aizdegas. Es stāvu un skatos uz degošo cilvēku nolemtajām sejām. Tad atskanēja modinātājs.

Pirmās dienas minūtes domāju par to, cik absurdi ir ļaunu atdarīt ar ļaunu. Ļauna bija valdonīgā sieviete, jo iespējams viņai kāds bija nodarījis ļaunu. Ļaunu darbu darīja inficētā meitene, kas radīja vēl lielāku ļaunumu. Tā vien liekas, ka ļaunums ir parādība, kas nepārtraukti summējas. Un tirpas sāk skriet, iedomājoties, cik daudz ļaunuma cilvēce ir iekrājusi, kopš tās pastāvēšanas sākuma.

Vēl man šķiet, ka maniem sapņiem ir nevis kāda simboliska nozīme, kas būtu jāmēģina izskaidrot ar kāda diezgan muļķīga sapņu tulka palīdzību, bet gan vairāk didaktisks raksturs.

Zilās debesis ir skaistas un nepieciešamas garīgās veselības profilaksei. Nespiež uz leju, bet ceļ uz augšu. Šodien bija tas prieks pabaudīt ziemu. Slēpoju ar distancenēm, kas šoreiz sagādāja pat diezgan lielu prieka devu. Pluss vēl tas, ka sacensībās ieguvu trešo vietu. Jā, jā. Es. Kādu nepilnu 20 skuķu konkurencē.

Šodien, kad iegāju supermegadraudzīgajā portālā, nepatikā saraucu degunu, jo fīča - Izsaki viedokli - likās supermegastulba. Pamanīju arī to, ka ar to nodarbojas ne tās gaišākās galvas (nothing special). Mīļais draugs! Izsaki viedokli par mani uzaicinot mani uz tasi tējas, vai vēl labāk - uz teātri. Apsolu izteikt arī savējo.

end of da vīk

Pokers, spēļuki, ogu brandavīns, klonēšana, Martas koļījamais sarafāns un VIŅAS! Vāvervakars uz goda!

Pagāšnakt pirmo reizi šogad biju vecpilsētas iestādēs. Visnotaļ mierīgi. Nebūtu Krūzes būtu pat garlaicīgi, bet mums sanāk!

Nekādas eksistenciālas atklāsmes šajā baudpilnajā nedēļas nogalē neesmu guvusi, ja nu vienīgi saistībā ar klonēšanu un tās ētiskajiem aspektiem!