Skaistā muļķa ticība.

Bērni tic bārdainam onkulim sarkanā mētelī, kurš dzīvo Ziemeļpolā. Miljoniem pasaules iedzīvotāju tic Dievam. Ir saujiņa cilvēku, kuri tic sniega cilvēkiem, un tā joprojām un bezgalīgi...

Tic kaut kam nekad neredzētam un nesataustītam.

Tic tā, ka mirdz acis.

Tic tā, ka ietrīsas sirds un ar savu vibrāciju uzskaņo dvēseles stīgu augstākos toņus.

ES TICU, ka cilvēks spēj mainīties. Skaista ticība. Nav taustāma un nav racionāli pierādāma. Tieši otrādi. Katrs, kurš dzīvē ir teicis: "Cilvēki jau nemainās!" manu ticību dragā dziļi zemes dzīlēs. Un vēl jo vairāk. Pati neskaitāmas reizes esmu sajutusi dedzinošās liesmas - cilvēka rīcību, kad tas kārtējo reizi atgriežas pie vecajām kļūdām. Nekas. Brīnumi notiek. Es klusi turpinu ticēt..

P.S. Jasīnu tējas tasi un krustvārdu mīklu, lūdzu..

Paniekojos.

I don't know how you feel about it, but you were male in your last earthly incarnation. You were born somewhere in the territory of modern Ukraine around the year 1775. Your profession was that of a philosopher and thinker.

Your brief psychological profile in your past life: Timid, constrained, quiet person. You had creative talents, which waited until this life to be liberated. Sometimes your environment considered you strange.

The lesson that your last past life brought to your present incarnation: It always seemed to you that your perceptions of the world are somewhat different. Your lesson is to trust your intuition as your best guide in your present life.

Jāieraksta dzimšanas dati un kaut ko šitādu izsviež. http://www.thebigview.com/pastlife/

Gaidīt ir grūti. Varbūt viegli, zinot to, kas jāsagaida. Bet, ja nezina..

Gaidu.

Gaidu.

Šķiet, ka ir bijis muļķīgi un neapdomīgi atļaut kādam, likt man pagaidīt. Bet ja nu es sagaidu? Sagaidu to, kas beidzot tiešām būs kaut kā vērts.

Tas ir scenārijs ar laimīgām beigām. Scenārijs tikai pirmajam cēlienam, kura autors neesmu es. Ja šo scenāriju man ļaus rakstīt tālāk, tad pietiekoši droši varu apgalvot, ka tik labu lugu es vēl nebūšu nedz lasījusi, nedz redzējusi, kur nu vēl pati tajā spēlējusi.

Ir arī otrs scenārijs. Patiesībā vēl neskaitāmi citi. Draņķīgi scenāriji, draņķīgas lugas ar draņķīgiem lomu atveidotājiem...

Atnes man, lūdzu, jasmīnu tējas tasi un krustvārdu mīklu, ja redzi mani gaidām.

*

Tik patiesi
Tik nepiespiesti
Tik skaisti
Tik pareizi
Tik pazīstami
Tik dziļi
Tik likumsakarīgi
Tik...

Noslīkt acu okeānā tā, ka viss cits šķiet mazsvarīgi.

Rāmīši

Zinu, iespējams, nevajag dzīvē neko salikt pa rāmīšiem. Tomēr tik pat ļoti nevajag atļaut daļai no Tevis, kuru vēl īsti neesi iepazinis, lidināties apkārt virs pilno un pustukšo, krāsaino rāmīšu galerijas. Es gribu šo daļu ielikt zaļi pūkainajā rāmītī, jo tas man sirdij tuvāks.

Punkts

Nesteidzies un iepazīsti. Nesāc veidot iedomu tēlus, neidealizē tos. Iedomu tēls nāk no Tevis. Kas nāk no Tevis, ir Tev dārgs, tāpēc tam vieglāk pieķerties. Iedomu tēli pārvēršas par ķēmiem...

.

Birst manai kļavai lapas. Lēni, lēni kā asara pār vaigu.

Kļava - raiba - rudens

Tikko Egons Reiters radio SWH ēterā oficiāli paziņoja par astroloģiskā rudens sākumu. 2008. gada 22. septembris pulkstens 18.44.

Mana kļava saka to pašu. Sarkans. Oranžs. Dzeltens. Vēl drusku zaļš. Katrā gadījumā kļava sāk mainīties līdz nepazīšanai. Un tam bija nepieciešama viena vienīga, tomēr gara nedēļa!!!

Rudens noskaņas iesakņojas dziļi, dziļi un, ar tām piederošo sērīgumu, tepat jau arī paliek.

Velniņš čukst ausī.

Šodien uzsēdās uz mana pleca velniņš un ausī sāka čukstēt riebeklības. Nevar nodzīt to riebīgo nost. Gvelž tik vienu un to pašu. Manas domas kā marionetes tas vada.

Tagad

Domas - vienveidīgas

Rīcība - impulsīva

Intereses - cilvēku sabiedrība

Kopējais stāvoklis - nelāgs

Kļava - zaļa - tumši

Tā kļava. Nu tā, kas aiz kabineta loga, kur sēžu bieži, jau 3. gadu no vietas. Trešo gadu vēroju kļavu un šodien sapratu, ka tā, tieši tā kļava man ir liels, dzīvs pulkstenis, laika skaitītājs un tā spogulis.

Šodien pulkstenis rādīja četrdesmit piecas pāri tumši zaļam. Zaļums tāds vecs, tumšs un saguris. Šķiet, ka jau gatavs ļauties sarkanam. Bet nē, turas! Stundas ceturksnis tam vēl atlicis.

Paradokss, bet tā nu ir, ka no rītdienas gaidīšu, kad mans pulkstenis rādīs aukstu, kailu, sasalušu ziemas stundu. Tiešām gaidīšu. :)

Apgriežam mozaīkas otru pusi!
Ja Tu varētu samainīt gandrīz visu, kas Tev ir, pret kaut ko vienu. Kas tad tas būtu? Diezgan augsta cena tam vienam. Un ja Tu vari man pateikt, kas tas viens ir, es Tev atbildēšu, ka vienalga tas ir par skaļu teikts. Būtībā izkliegts pilnā rīklē kā tad, kad aizej mežā izkliegt sevi.

Sindromi

Uznāk un tad arī atkārtojas. Sēž un dedzina pakrūtē. Sīkie infantīlie, mazvērtības, netaisnības, aizvainojuma un citi sindromiņi, kas patiesībā ir viens nejaucēns egoisms. Lūk ņem tā un uzvāra no iekšpuses, līdz burbuļodams nāk uz augšu. Un tad nu ir īstais brīdis apturēt visu burbuļojošo, karsto virumu pusvārdā vai pusdarbībā. Citādāk izlīst, un tad tā putra jāstrebj karsta, kas noteikti ir daudz riskantāk, jo tad apsvilusi ir ne tikai iekšpuse, bet arī ārpuse. Un tad ja nevari vairs norīt pats savu riebeklīgo, žultaino virumu, tad apsvilini ne tikai savus nadziņus, bet tiek arī šim un vēl tam. Principā vispār negribas nekam no sacītā piekrist. Sēdi un samierinies vien, Gaism!

*

Piparus, sāli, baziliku, koriandru, lauru lapas, muskatriekstu, ķimenes, timiānu, salviju, majorānu, kariju, estragonu, krustnagliņas, ingveru, lavandu, rozmarīnu...

Atspēkot nevajag.

Nepatīkami ir vērot aiziešanu. Daudz patīkamāka ir atnākšana un uzkavēšanās. Tas nekas, ka tai klāt stāv velni. Un Jaunsudrabiņš pat neapjauš, cik ļoti viņam ir taisnība.

Pliekani? Sausi? Mākslīgi?

Tas nekas! Droši!

Skaidrs jau tā pat, ka kaut kad.

Mozaīka

Gabaliņos sabirušas divas realitētes. Pavisam īstas un patiesas - abas. Bet varbūt šķietamas? Lai nu kā, vajag lielo līmes burku, lai mazos mozaīkas gabaliņus salīmētu kopā. Pēc tam var iemigt vienā realitātē, bet pamosties pavisam citā. Tā gabaliņi mijas cits ar citu, un veido krāsaino mozaīku, kas paliek aiz katra noietā metra un katras kustības - patiesas vai šķietamas.

Nedz viņi, nedz viņas nemainās - diemžēl vai arī par laimi. :)