14 aprīlis 2009

A man neinteresē

Jokaini, bet mani neinteresē aptuveni trešdaļa no lietām, vietām, procesiem un cilvēkiem, kuri man interesēja vēl pirms neilga laika. Lietas un vietas ir zaudējušas savas magnētiskās īpašības un nespēj manus polus pievilkt savējiem. Procesi ir kļuvuši garlaicīgi vai pat mokoši, bet cilvēki, ak, cilvēki ir vai nu dabiskā procesā attālinājušies no manas būtnes vai arī es pati tos vienkārši esmu pārmetusi pār bortu savam "šeitsūdunerunā" kuģim, gluži kā tā rudmate tajā maķenīt muļķīgajā sieviešgrāmatā teikdama: "Met grabažas pār bortu!"
Atliek tikai secināt, vai tas ir labi, vai slikti. Laikam abpusēji. Slikti, jo.... emmm... jo....(tiešām domāju vairākas minūtes) Nē! Patiesībā ir sasodīti labi. Īstās lietas, vietas, procesi un cilvēki ir izniruši no agrākā šo parādību lēruma. Gaismai, tā teikt, ir uzlabojusies izšķirtspēja. Vienīgi nejūtu sevi filozofējam par savu eksistenci vai sāpi, kas patiesībā arī ir tikai pozitīvi, jo neesmu un nevēlos būt nekāda dzejniece - pārdzīvotāja vai samierināties nespētāja. Es taču varu tikt un tieku galā. Es esmu laimīga un vakar viņš teica, ka arī ir laimīgs. Ko tad vēl vairāk vajag?

4 komentāri:

Anonīms teica...

TIK ilgi gaidīju līdz uzrakstīsi, un uzrakstīji nu TĀ :)
Auce

Zane teica...

Vieni to sauc par attīstību, citi par depresīvu stāvokli. Izvēlies, kas vairāk atbilst tev. :)

Gaisma teica...

Tā kā nekā depresīva neredzu, tad laikam atliek secināt, ka tā ir attīstība. :)

Anonīms teica...

tik ļoti.
:)