Staigāt pa pasaku mežu un smilšainu liedagu, nedaudz mistiskā pēc ceriņiem smaržojošā gaisā.
Apturēt domas un pakārt tās ceriņu krūmā, blakus vietai, kur tikko ziedēja laimīgā pieclapīte, bet tad, muļķīgas vēlēšanās pavadīta, pazuda mutē.
Sajust mazo draugu Mieriņu sēžam uz pleca.
Sajusties bezgala īpašai - tik īpašai, kā mākslinieka mūzai.
Zināt un saprast, ka nekas neved uz konkrētu galamērķi, bet ir likteņa un dzīves izspēlēta spēle, kura atver acis un dod lielu mācību. Jo Tu nekad nevari zināt, kā konkrētajā situācijā rīkotos.
Tajā pašā laikā NEKO nesaprast. Gaisā mistika nepazūd. Tā virmo visapkārt un mulsina.
Jo nekas taču nepazuda, nepazūd un nav zināms vai tik viegli pazudīs.
Draugs Mieriņš iet pie ceriņu krūma un tur pakārtās domas uzvelk atpakaļ prātam, gluži kā paņemdams mēteli no pakaramā un apvilkdams ar to visu cilvēka sakumpušo stāvu.
Bet ne tagad. Varbūt citreiz. Iepriekšējā dzīvē, šajā pašā vai nākošajā. Kaut kad.
Tagad - Follow the leader.
Kā laika gaitā ir mainījušās uzkodas?
Pirms 1 gada
