05 decembris 2008

Marcipāns

Gaismas mīļākais, iecienītākais, garšīgākais saldums gardums ir marcipāns. Tāds mīksts un ķepīgs. Ņam, nam.

04 decembris 2008

Fāzes

Fāze Nr. 1 - Atnāku mājās. Iegāžos gultā. Uzēdu. Iedzeru jasmīnu tēju. Sajūtos labi. Uznāk cūkas efekts, līdz ar to arī mieģelis. Kaut kā noturos un neaizmiegu. Sāku domāt.


Fāze Nr. 2 - Sāku domāt (pārejas posms no fāzes Nr.1). Domāju par to, kas pašlaik notiek manā dzīvē (baigi banāls teikums, bet jā, šad, tad der par to padomāt). Domāju un saprotu, ka tas, kas ir tagad, ir ļoti relatīvs. Respektīvi, tas, kas ir tagad nepaliks tāds ilgtermiņā. Kaut vai, runājot par to, kā mana rutīna izmainīsies jau pēc 6 mēnešiem. Runājot arī par dažām labām citām aktuālām šī brīža tēmām, nevar zināt to derīguma termiņu. Turpināju domāt.


Fāze Nr. 3 - Turpināju domāt (pārejas posms no fāzes Nr. 2). Domāju un attapos, ka vēlos būt pavisam, pavisam nopietna. Bez pohujisma. Bez bezrūpības. Bez kedām kājās. Bez smiekliņa par stulbu jociņu. Bez sapņiem un ilūzijām. Sagribēju būt viena no tām, kuras dēvē par "Vēsajām maitām". Nu, iedomājies, sievieti pelēkā, lietišķā kostīmā. Kājās melnas, vienkāršas laiviņas uz zema papēža. Rokās melns portfelis. Rudie mati sažmiegti stingrā mezglā un nostiprināti uz pakauša ar matadatām. Seja kā ledus skulptūra, bez niecīgākās emocijas. Galvā domas grieztos tik organizēti kā smalka kabatas pulksteņa zobratiņi - organizēti, ar precizitāti līdz miljonajai daļai no sekundes, bez jebkādas mazākās nobīdes no normas. Jā! Lūk, tāda es sagribēju būt.


Fāze Nr.4 - Sēdēju un gribēju tāda būt (aizkavēšanās pie fāzes Nr. 3). Te pēkšņi (bez pārejas posma uz fāzi Nr. 4) motora rūkoņa aiz loga. Viņa pieceļas, pieiet pie tā un pabīda žalūziju, jau pilnīgi pārliecināta, ka ieraudzīs kādu no mājās nākošajiem ģimenes locekļiem. Bet tur viņa ierauga tēlu. To tēlu ar kuru gan senā, gan ne tik senā pagātnē bija... Bija... Nu vienkārši... bija. Viņa steidz norīt nez no kurienes radušos kamolu kaklā. Pēc tam skrien uz vannas istabu, lai paskatītos spogulī, kas tajā brīdī šķiet vissvarīgākais. Rokas pašas no sevis savij matus mezglā un notin to vairākas reizes ar matu gumiju. Vēl mirklis un viņa ar stingru matu mezglu un ledus seju atrodas priekšnamā, kur, ieraudzīdama tēlu, velta tam savu vēsāko no skatieniem, vienaldzīgi izmezdama nevērīgu: "Čau!". Tad apsēžas uz gultas, paņem krūzi, kurā ir ūdens un ieurbjas klēpjdatorā, izlikdamās, ka tas, kas notiek apkārt viņu ne mazākajā mērā neinteresē. Tā kā istabas durvis viņa nav aizvērusi, tēls atrodas tikai 2 metru attālumā. Rokas nedaudz trīc. Trīc arī ceļi, bet visvairāk neritmiski raustās asinis pumpējošais muskulis. Bet viņa iztur savu ledusauksto nostāju līdz galam, kas ir aptuveni 10-15 minūtes. Tēls aiziet.


Fāze Nr. 5 - Rokās sažņaugtā krūzes osa tiek atbrīvota un pirkstos atkal ieplūst asinis. Es nevaru būt "Vēsā maita" no fāzes Nr. 3. Tai maitai visas fāzes noteikti paliktu vietā pēc nejaušā atgadījuma ar tēlu. Es varu būt tikai Gaisma, tikai rudmate bez ciešā matu mezgla.
P.S. - Lai skan "Dziesma par krāniņiem un sirsniņām".

02 decembris 2008

Draudziņ/draudzenīt! Nemīz botā!
Lā lā lā! Gaisma to nedara!!!!

30 novembris 2008

Rudmate zaļā.



Nav ne tā, ka debesis ar zemi griežas kopā, ne tā, ka gribētos iet un izkliegties aiz laimes vai sāpēm, ne tā, ka es lidinātos citās diemensijās. Ir vienkārši okey. Nu tā vienkārši. Iespējams, ka nostrādā salīdzinošais faktors. Bet drīzāk tas, ka Rudmatei zaļā ir nepieciešami milzu apgriezieni un spēcīgas stihijas.

Kaut arī tagad kokteilī sastāvadaļas ir attiecībā 1:2, mēģināšu tās tomēr atjaukt un iegūt līdzīgu proporciju.

Rudmate zaļā iet pie miera, lai uzkrātu pārdabisku spēka lādiņu nākošajām divām nedēļām, vai kaut vai tikai rītdienai.

26 novembris 2008

Korķi ārā

Gaismai izsita korķus. Nu, šķiet, pamazām tie ir saskrūvēti atpakaļ, un strāva var atkal izgaismot kvēldiegu. Maza pārslodze gan bija nepieciešama īssavienojumam.

Gaismai gaismu!


Otrdienas pamazām kļust par ienīstamajām dienām. Skaņupe vakarā vismaz rada kaut kādu līdzsvaru pozitīvā un negatīvā masas attiecībā. Bet kopumā, Otrdienu svari nosliecas tā kausiņa virzienā, kur sverams nogurums.

Teicu jau, ka tā būs! Baltums vairs nav baltums, bet slapjums. Un tā tam būs būt.

Pats deprsīvākais šajā gadalaikā ir tas, ka Lavīzes ielā 2a es iegriežos vēl ar tumsu un to pametu tad, kad tumsa jau atkal klāt. Sanāk tā, ka man, tikai man personīgi, vairs neatliek ne druskas dienasgaismas, kas katrai normālai Gaismai būtu nepieciešama kā sabiedrotā māsa.

Nelūdzu vairs krāsu spaiņus, bet gan kādu jauku gaismas avotu.

24 novembris 2008

Sa-jū-ti



Lab, lab. Man patīk. Bet tikai pa logu skatoties. Jasmīnu tēja rokās silta, silta un putenis, kuru izgaismo laterna uz Liepājas ielas. Fonā Kings of Convenience. Lieliska miera mūzika. Miegs, ar kuru man pēdējā laikā, staprcitu, interesantas attiecības, nenāca. Stāvēju pie loga ilgi, ilgi. Īsti nezinu, cik ilgi, bet šķiet, ka albums "Riot On An Empty Street" bija teju izskanējs. Kā tipisks sajūtu cilvēks, ķēru sajūtas. Ziemīgas noskaņas, bet kaut kā vēl negribas, lai tās banalizē Ziemassvētki, par kuriem pasaule jau ir sajukusi prātā. Nevajag vēl to baltumu ar spīguļiem nokarināt un piebarot ar cūkgaļas karbonādēm un šķovētiem kāpostiem. Gan jau kaut kad sagribēsies, bet vēl ne. Un jā. Arī domāju. Domāju gaiši. Bet nav ko smadzeņot daudz. Dzīvos - redzēs.


Tagad ķeršu atkal. Kings of Convenience. Jasmīnu tēja. Ūn... Zīverta lugu interpretācija. :)


23 novembris 2008

Sniega nav.

Viņas galva, ja skatās tīri tehniski, bija skaidra, bet tā īsti līdz galam tomēr nē. Laikam tāpēc, ka viņa sākotnēji nedaudz atrāvās pa pieri ar trulu priekšmetu. Galu beigās, analizējot sajūtas un emocijas, viņa var sajusties arī labi. Intriga tomēr saglabājas.
Kūsti, kūsti, kūsti pie velna nost. Viņa nejūsmo par sniegu, viņai gluži vienkārši tas riebjas.

21 novembris 2008

Mājāssēdētāja dienasgrāmata Nr2

Šodien pamodos vienos, jo vakar vakarā nolēmu, ka izmantošu savu priviliģēto statusu vēl maķenīt. Šķiet, ka esmu jau pārgulējusi jēgu un saprātu. Vispār mans miegs kaut kāds kreisais. Riktīgi šizīgie sapņi rādās. Šonakt bija kādi trīs dažādu sižetu sapņi. Ja viņi nebūtu tik šizīgi un neatspoguļotu manu iepuvušo psihi, tad es pastāstītu, jo varētu būt diezgan interesanta lasāmviela, bet es to nedarīšu. Pamostoties jau jutu, ka kaut kas nav kā parastā darba dienā, un tad es attapos, ka tā nemaz nav parasta darba diena, bet PIEKTDIENA. To jau es gluži vai ar muguras smadzenēm sajūtu, jo piektdienu rītos parasti automātiski ieslēdzas party mood. Nemiers uzreiz jau sāk dīdīt. Bet šodien izpaliks. Rīt gan ieballēsim.
Mans veselības stāvoklis ir kārtīgi uzlabojies, ne jau par velti es dzeru tās trakās zāles. Viss čiki. Vēl pievakarē aiziešu uz kori. Citādi man konuss nolaižas, trīs dienas komunicējot tikai ar māti. Un tas nu ir slimīgi sēdēt vienai mājās zem konusa.
Čā, čā!

20 novembris 2008

Mājāssēdētāja dienasgrāmata Nr1

Pamostos vakar no rīta un saprotu, ka nejūtos īsti sveika un vesela. Pasaku mātei radītājai un viņa mani aiztriec nodot analīzes un pie reizes pie ģimenes ārstes. Ģimenes ārste pasaka, ka man visu nedēļu jāsēž mājās un izraksta attiecīgi attaisnojošu dokumentu. Nošņācos, jo domāju, ka ar mani tik slikti nav, un ka mierīgi varu drīz, drīz doties uz skolu, un savā prātā nolemju to darīt piektdien. Vēl ģimenes ārste izraksta kaut kādu medikamentu recepti, teikdama, ka jāpadzer antibiotikas, jo neesot joka lieta. Sacīts darīts. Pa ceļam mājup ieeju aptiekā un nopērku to zāļu paciņu. Aizeju mājās, atveru to paciņu vaļā un sāku lasīt, kas tas tāds ir un, kā man tas jāēd. Lasu, lasu. Viss kā normālā instrukcijā. Te pēkšņi: "(medikamenta nosaukums) lieto Sibīrijas mēra profilaksē un ārstēšanā pēc tā izraisītāja Bacillus anthracis ieelpošanas. Tā efektivitāte Sibīrijas mēra gadījumā ir pierādīta eksperimentos ar dzīvniekiem." Prātā uzreiz divas domas - nabaga dzīvnieki, un tad uzreiz nabaga es, kas tādu ūdu lieto. Nu neko. Iedzeru pirmo tableti un kopš tā brīža skaloju organismu ar anormālu daudzumu šķidruma.
Pēc tam lielisks čills. Noskatījos filmu Burn after reading. Diezgan liels ūds. Vienīgi tas, ka Klūnijs un Pits bija mīkstie šķita nedaudz uzjautrinoši. Aprakstīju vienu A4 lapas pusi sakarībā ar Zīverta lugām un ar to mana mācīšanās vakar aprobežojās. Vēl vakardien es pagatavoju to, ko tautā dēvē par Saldo bruneti, bet manā ģimenē par ezi. Forši.
Naktī, lai cik tas smieklīgi neliktos, redzu sapni, kur ir daudz, daudz zirnekļu un vaboļu. Bet smieklīgi tāpēc, ka tajā sapnī ir arī Ticīgais, kurš mani bij redzējis sapnī savā vakara aizsnaudienā. ;)
Šodien es pamodos kādu laiciņu pēc divpadsmitiem. Ieēdu zāles un pēc tam brokastis. Baigi labā Saldā brunete man sanākusi. Iečilloju. Sāku skatīties filmu Dead man. Johnny Depp galvenajā lomā. 1995. gada ražojums. Jau pašā sākumā sapratu, ka tas būs daudz labāks gabals par vakar redzēto. Nebija garlaicīgi, bet nezin kādēļ iemigu. Vai nu Sibīrijas mēra zāles pie vainas, vai vienkārši nevar nepiekrist, ka tas ir forši pagulēt dienas vidū. Pamodos tikai nesen, un jūtos nedaudz pārgulējusi jēgu. Pa prātu sāk maisīties domas, ka būtu dakterītes zīme jāizmanto tās pilnā apmērā. Līdz vakaram vēl izlemšu.
Vispār baigi forši man te mājās. Silts, sauss, garšīgs, slinks. Ēēēēj galīgi, cik laba sajūta. See ya!

*




I need some fine wine and you.

18 novembris 2008

Ir silti.

Ceļojošā daudzdiennieka trupa ir nolikusies pie vietas. Nogurusi, bet laimīga. Neko neizdarījusi, bet ļoti laimīga. Jācer, ka rītdiena nesitīs ar pletni pa muguru, vai vēl trakāk - ar bomi pa pieri, kaut gan uz to cerēt ir tā pat kā šodien uz apsildāmajiem podestiem pie Brīvības pieminekļa. Un tas, ka šiet nekas jēdzīgs nerakstās tad, ja klājas labi, ir pilnīga taisnība. Gaismai klājas zolīdi. :)

Go to bed!

Tas ir lieliski, ka tā var. Pabūt kopā ar cilvēkiem. Bezbiksis rītā un vakarā :D
Piepildītas, pārpildītas dienas ar bezrūpību un to to to labo sajūtu. Labi, ka man nav vajadzīgs runājošs papagailis, kas būtu mans draugs.

Un cilvēki drošvien tiešām nesaprastu. Varbūt es tiešām esmu dumā lauku sieviete, bet jau nesaprot. Tik es vēl nezinu vai tas būtu kaut kāds traucēklis, vai tieši otrādāk. Jo attiecībā uz tādām lietām es parasti sēžu tankā. Pļļrrr.

Kā es pagūšu izdarīt visu, ko man vajag es nezinu. Bet matus es neplēšu. Būs čiki.

16 novembris 2008

Konuss un gļuki


Manis nav. Esmu trīsdienniekā.

13 novembris 2008

Triepieni


Iedodiet man krāsu spaiņus un es aplaistīšu pasauli tādā raibumā, ka acis žilbst un pati vēl izdzeršu pa malkam no katra krāsu toņa.
Nu tā, lai nav kauns no ciemiņiem, kas iedomāsies palūkoties manas pasaulītes iekštelpās.
Nu tā, lai nejauši viesi nemana aplupušo sienu krāsojumu.
Uztrieptu virsū tam jaunu, svaigu un spilgtu, ja vien...




Ja vien man kāds iedotu krāsu spaiņus.