04 decembris 2008

Fāzes

Fāze Nr. 1 - Atnāku mājās. Iegāžos gultā. Uzēdu. Iedzeru jasmīnu tēju. Sajūtos labi. Uznāk cūkas efekts, līdz ar to arī mieģelis. Kaut kā noturos un neaizmiegu. Sāku domāt.


Fāze Nr. 2 - Sāku domāt (pārejas posms no fāzes Nr.1). Domāju par to, kas pašlaik notiek manā dzīvē (baigi banāls teikums, bet jā, šad, tad der par to padomāt). Domāju un saprotu, ka tas, kas ir tagad, ir ļoti relatīvs. Respektīvi, tas, kas ir tagad nepaliks tāds ilgtermiņā. Kaut vai, runājot par to, kā mana rutīna izmainīsies jau pēc 6 mēnešiem. Runājot arī par dažām labām citām aktuālām šī brīža tēmām, nevar zināt to derīguma termiņu. Turpināju domāt.


Fāze Nr. 3 - Turpināju domāt (pārejas posms no fāzes Nr. 2). Domāju un attapos, ka vēlos būt pavisam, pavisam nopietna. Bez pohujisma. Bez bezrūpības. Bez kedām kājās. Bez smiekliņa par stulbu jociņu. Bez sapņiem un ilūzijām. Sagribēju būt viena no tām, kuras dēvē par "Vēsajām maitām". Nu, iedomājies, sievieti pelēkā, lietišķā kostīmā. Kājās melnas, vienkāršas laiviņas uz zema papēža. Rokās melns portfelis. Rudie mati sažmiegti stingrā mezglā un nostiprināti uz pakauša ar matadatām. Seja kā ledus skulptūra, bez niecīgākās emocijas. Galvā domas grieztos tik organizēti kā smalka kabatas pulksteņa zobratiņi - organizēti, ar precizitāti līdz miljonajai daļai no sekundes, bez jebkādas mazākās nobīdes no normas. Jā! Lūk, tāda es sagribēju būt.


Fāze Nr.4 - Sēdēju un gribēju tāda būt (aizkavēšanās pie fāzes Nr. 3). Te pēkšņi (bez pārejas posma uz fāzi Nr. 4) motora rūkoņa aiz loga. Viņa pieceļas, pieiet pie tā un pabīda žalūziju, jau pilnīgi pārliecināta, ka ieraudzīs kādu no mājās nākošajiem ģimenes locekļiem. Bet tur viņa ierauga tēlu. To tēlu ar kuru gan senā, gan ne tik senā pagātnē bija... Bija... Nu vienkārši... bija. Viņa steidz norīt nez no kurienes radušos kamolu kaklā. Pēc tam skrien uz vannas istabu, lai paskatītos spogulī, kas tajā brīdī šķiet vissvarīgākais. Rokas pašas no sevis savij matus mezglā un notin to vairākas reizes ar matu gumiju. Vēl mirklis un viņa ar stingru matu mezglu un ledus seju atrodas priekšnamā, kur, ieraudzīdama tēlu, velta tam savu vēsāko no skatieniem, vienaldzīgi izmezdama nevērīgu: "Čau!". Tad apsēžas uz gultas, paņem krūzi, kurā ir ūdens un ieurbjas klēpjdatorā, izlikdamās, ka tas, kas notiek apkārt viņu ne mazākajā mērā neinteresē. Tā kā istabas durvis viņa nav aizvērusi, tēls atrodas tikai 2 metru attālumā. Rokas nedaudz trīc. Trīc arī ceļi, bet visvairāk neritmiski raustās asinis pumpējošais muskulis. Bet viņa iztur savu ledusauksto nostāju līdz galam, kas ir aptuveni 10-15 minūtes. Tēls aiziet.


Fāze Nr. 5 - Rokās sažņaugtā krūzes osa tiek atbrīvota un pirkstos atkal ieplūst asinis. Es nevaru būt "Vēsā maita" no fāzes Nr. 3. Tai maitai visas fāzes noteikti paliktu vietā pēc nejaušā atgadījuma ar tēlu. Es varu būt tikai Gaisma, tikai rudmate bez ciešā matu mezgla.
P.S. - Lai skan "Dziesma par krāniņiem un sirsniņām".

3 komentāri:

BON VIVANT teica...

sieviete no trešās fāzes nebūtu Gaisma. tad būtu noticis switch-off's.

Anonīms teica...

par 4. fāzi milzu kompliments. Lieliski uzrakstīts! Sažņaudza arī manu pakrūti.

Zane teica...

3. fāze būtu lielākā Tumsoņa ever''
4. fāze, vot, jā to jau es saucu par dzīvu cilvēku.