28 oktobris 2009

Bez nosaukuma

Kad mācījos skolā, nemitīgi sapņoju par brīdi, kad izvēlēšos pati sev tīkamu studiju programmu un nodošos ar patiku mācībām. Tagad mācos to, kas ir absolūti lielisks, bet atkal jau jāsāk knosīties kā mazam bērnam, nespējost sagaidīt brīdi, kad varēšu strādāt tīkamu darbu. Atliek secināt, ka tā tas viss laikam dzīvē ir iekārtots - sasniedz vienu mērķi, lai nākošais jau atkal Tevi kaitinātu ar žilbinošiem solījumiem. Bet, ja tā notiek, atliek secināt, ka esi uz pareizā ceļa, jo dzīve taču ir nemitīga kustība.
Blakus fundamentālajai sevis audzināšanai un strostēšanai taču vienmēr, KĀDS pažēlos un sabužinās vai vienkārši mīlēs bez nosacījumiem (jā, arī tad, kad saplēstās trenuškās, izpūrušiem matiem nevaldāmi aurošu par dzīves sīkumiem).
Viena vienīga sīciņmazītiņa vēlēšanās - aizbraukt uz kādu nedēļiņu aiz valsts robežas. Goda vārds, pat ar Valgu pietiktu.

2 komentāri:

ssantucis teica...

atceļo uz Dāniju ;) Te var dabūt arī gidu bez maksas :)

kaspars teica...

tā tas ir no viena mērķa pie otra un tā visu dzīvi