25 janvāris 2009

Parādatmaksa


Lai gan citos līmeņos, tomēr TAS mani turpina nodarbināt. Ar to es gribu teikt, ka mani moka tā pati sasodītā ziņkāre un nekas vairāk, mani mīļie, nekas vairāk!

Starpcitu, es nezinu, kā tas beigsies, jo nekad man šāda pretiniece - ziņkāre - nav stājusies pretī, vai drīzāk es esmu tai pakļāvusies, nemaz nelikdama tai iejusties pretinieces lomā.

Scenāriji varētu būt divi:

Nr.1. jebšu NĒ - vai nu es izroku aizsargrāvjus, pieleju tos ar ūdeni, uzbliežu baigāko mūri riņķī, pati iesēžos sava drūmā cietokšņa augstākajā tornī un uzskatu, ka esmu uzvarējusi ne tikai kauju, bet arī visu karu un laimīga nomirstu (protams, pēc daudziem gadiem) ar savu triumfa sajūtu un milzu ordeni pie krūtīm.

Nr.2. jebšu JĀ - vai arī es pakļaujos ziņkārei un tad jau seko vēl bezgala daudz scenāriju, par kuriem pašlaik domājot, patiesībā neviens nešķiet vilinošs. Kaut gan vilinoša ir vēlme tos uzzināt, bet ne jau piepildīt.


Vienkārši un cilvēcīgi nepieciešama informācija. Bet, ja ilgi turpināšu domāt, tad iestāsies noilgums, ko nevarēs uzskatīt par pirmā scenārija izspēli, bet gan par kaut kādu vecu kaiti, kas iemitināsies Gaismā un, kas zina, varbūt manas pusmūža krīzes laikā sprāgs uz āru. Nu re! Mazu drāmu izveidoju. Ir par ko pasmadzeņot tagad.

2 komentāri:

Zane teica...

Pielietojot metōdi "Jebšu nē", Tu vienkārši uzvarēsi nevis ziņkāri, bet gan pati sevi.
Neuzskatu par nepieciešamību šeit sākt bērt extra nepieciešamos dažus vaŗdus, taču pateikšu vienu, ka būt pašam stiprākam par sevi, nav viegli, taču feini gan.
Es spēļukus lēnām uzvaru, un, tici man, sajūta ir lieliska. to gan varbūt nevar īsti salīdzina't, bet nu tomēr, tās abas savā veidā, manuprāt, ir sevis uzvarēšanas. :)
Veiksmi.

Anonīms teica...

viennozīmīgi "Nr. 2 jebšu Jā"