Skaistās pavasara dienās, kad ejot pa ielu sajūties patiesi labi un viegli, un smaidoši pretīmnācēji neliekas nemaz jukuši, bet gluži tik pat viegli un gaiši cilvēki kā Tu, acīs iekrīt pelēkie, dzīvē pazudušie indivīdi.
Netīrās drēbes un no alkohola uzpampušās sejas, kas gāzelējoties pārvietojas pa Āgenskalnu, atstājot aiz sevis nepatīkamu smaku. Dīvaini, bet pelēkā dienā šis kontrasts neliekas tik izteikts. Saules apspīdēti šie cilvēku stāvi nonāk kā zem prožektoru gaismas un gribot, negribot liek uzmest tiem aci. Bet arī tādi ir tepat blakus, un arī viņi, iespējams, priecājas par pirmajām saulainajām dienām.
Pavasaris ar visām savām brīvajām dienām un stundu grozīšanu pamatīgi ir izjaucis manu sapratni par to, kad ir diena un kad ir nakts, un par to kad jāguļ, bet kad nē. Tāpēc tagad guļam pa dienām , bet "Dvēseļu puteni" lasām pa naktīm. Nu neko darīt! Kaut kad tač tas ir jādara un vispār kaut kas jādara, jo: "Cilvēka slinkumam nav robežu" (sk. Simsones draugs ķīmiķis :D).
Tātad arī es tagad būšu ar visām četrām iekšā pavasarī un taureņiem galvā un vēderā.
Šalom!
1 komentārs:
Taureņi!
Taureņi!
Taureņi!
Ierakstīt komentāru