20 oktobris 2008

ūdu iršana.

No rīta pamodos. Rīts kā jau parasts Pirmdienas rīts. Miegs nāk, no segas apakšas izlīst grūti, prātā domas par to, ka pirmā jau tāpat ir Liepiņa stunda, un to bez sirdsapziņas pārmetumiem varētu nogulēt. Aij nē. Saņēmu sevi rokās un izrausos no gultas. Tālāk tipiskais rīts, tikai šoreiz gar kājām glaudās kaķis, kas man ievērojami uzlaboja garastāvokli, jo uzreiz tāds mīļums no rīta. Tālāk devos uz skolu ar tipisko padomjlaiku aparātu.
Visa iršana sākās ar dedzīgu diskusiju par nāvessodiem. Pie velna! Vajag tos nāvessodus! Visa iršana par to, ka ir iespējams kļūdīties vai vēljovairāk iršana par to, ka indivīda morāle var mainīties ne ūda nav patiesība!!! Ja cilvēks ir izvarojis un nogalinājis N sievietes, vai sadalījis savu sievu 50 gabalos un pārgriezis meitai rīkli, tad vienīgais, ko ar šādu ūdabrāli var iesākt ir izdarīt nāvessodu. Zināms, ka mūža ieslodzījums nebūt nav mūžīgs un vēl ir iespējas uz amnestiju, tad kāda ūda pēc man būtu jābaidās, ka vienjaukdieniņ tāds atkal vazāsies uz brīvām kājām. Apspriežamie indivīdi paši tīksminās par savu nodarījumu un bieži vien atzīst, ka slaktētu vēl, ja tik nonāktu brīvībā. Kaut vai vēl viens argumets PAR būtu tā pati nodokļu maksātāju algas daļa ar kuru tādi tiek uzturēti kamēr pensionārs mirst badā. Bžžž.
Tālāk aizeju uz Krievu valodu un tur aizsākās diskusija par Artmanes nāvi un raidījumu, ko krievi izveidoja šajā sakarā. Manis vislaik cienītā pasniedzēja tomēr spēja parādīt to patiesību, pie kuras jau sen jāpierod. Nu nevar latvietis ar krievu atrast kopīgu valodu. Šī ņēmās karsti aizstāvēt Krievijas medijus un, protams, aizrunājāmies arī par Gruziju (to, cik šī tauta ir agresīvi noskaņota). Žēl, ka es ne ūda nezinu to krievu valodu un žēl, ka negribu sabojāt arī attiecības ar viņu, būtu irsusi pretī. Bžžž.
Vēlāk psiholoģijā apirsām vairākus skolotājus. Sametās jauki ap sirdi :)
ūdaini irsīga diena. Buč buč.

Atskaite




Viņa dabūja, ko gribēja.
Laiks bija tik relatīvs kā vienmēr.
Piparmētru tēja tik salda kā vienmēr.
Bet viņa alojās, teikdama, ka ar to viņai būs gana.
Mazuma piegarša jau sāk šķebināt.
Toties viņa smaida ikreizi, kad paskatās uz kreisās rokas locītavu.
Tagad tas ir kā atgādinājums.
Un ja runājam par mežiem un brikšņiem, tad viņa ir vēl dziļāk aizmaldījusies.
Un nebrīnās it nemaz.
Pati lien.
Tas, ka viņa ir baravika ir šausminoši.

18 oktobris 2008


Viņa tik tiešām vēlas sajust laika relativitāti. Stundu lidojumu un arī sekunžu vilkšanos. Un vēl viņa šodien vēlas izlīst no meža. No apziņas meža, kā arī tīri taustāmajiem brikšņiem. Pēc tam iedzert saldu, saldu piparmētru tēju un viss. Ar to viņai kādam laikam būtu gana.

16 oktobris 2008

Escapism No1




Dienas par garām, vakari par īsiem. Par brīvdienām nerunāju - kas tās tādas? ----> Escapism No1

15 oktobris 2008

14 oktobris 2008

Dzīve tāda..

Viņa atkal jūsmo par skaistumu. Šoreiz gadalaika skaistumu. Izkāpj no vecā padomjlaikos ražotā trolejbusa un iet nepilnu minūti caur koku aleju. Šis ir skaists, skaists rudens, skaistas krāsas tajā. Skaistums tik kliedzošs varbūt tāpēc, ka tas, kas viņā iekšā šobrīd nav ne uz pusi tik skaists kā tie cilvēki vai rudens krāsu harmonija. Skaistums goda vārds izglābs pasauli!

Vēl viņa nospļaujas par infantīlismu un tad godprātīgi paceļ roku, kaut gan ir tikai viena no nedaudzajām... A ko padarīsi, ka viņa šad tad ir paskaļa brīdī, kad kāds mēģina iespiest jaunu smadzeņu rievu, ko gan vieglāk būtu izdarīt ar cepures palīdzību. :)

Labāk aizsiet acis ar zaļu drānu, lai neredz, jo dzīve tāda kā viņš šovakar apgalvoja..

13 oktobris 2008

Confusion

Es vairs NETICU tam, ka cilvēks spēj mainīties. Nu vismaz šobrīd ne. Nu vismaz man šobrīd arī nav izdevies kādu mainīt. Nu kaut vai rīcību. Jābeidz skriet sienā un sist piere. Loģiski ne? Pus sēta gatava!!!
Un tad es vēl nesaprotu kas man tagad jādara un vai vispār jādara. Pēdējo reizi kaut ko tādu mēģināju darīt pirms pus gada un tad arī kaut kā izdevās. Situācija gaužām līdzīga, tikai notiek kaut kāda raustīšanās. Nu tad, ja grib nobeigt to sētu tad skaidrs būtu, ka nav jādara. Vells viņ' zin'!

12 oktobris 2008

*


... Viņa gāja pa Mārupes ielu. Gāja viena pati. Rudenīgais gaiss bija tik pat sirreāls kā dienu iepriekš, tikai viņā vairs nebija tās sajūsmas. Tā miegā bija viņu atstājusi un atgriezusies atkal laikā, kas datējams ar jēdzienu pagātne. Vējš mētāja viņas rudās matu šķipsnas pa gaisu tieši tā pat kā dzeltenās lapas. Viņa atkal sajuta ikdienības tuvošanos, bet tā neaizņēma viņas domas. Ikdienības sajūta bija jau iesakņojusies kaut kur krietni dziļāk un paralēli visām citām likstām vienmēr mina pa pēdām. Viņa tobrīd domāja par skaistumu. Cilvēku skaistumu. Katrs pretī nācējs un kats pasažieris pirms tam autobusā viņai šķita bezgala skaists. Nē. Atskaitot tās divas krievu tautības pusaudzes ar mākslīgiem matiem un nagiem. Viņa nesaprata, kāpēc viņa šos cilvēkus uzlūkoja ar tādu apbrīnu. Viņa arī nesaprata to, kas viņai nedeva sirdsmieru. Tad viņa bija jau nonākusi uz Liepājas ielas un drīz kāpa pa īsajām koka kāpnēm. Sajūta pagaisa. Viņa nonāca telpā, un aplūkoja rakstaino sienu. Viņai šķita, ka šī siena, kā arī pārējās trīs smilškrāsas sienas, viņu saprot. Vēlāk atskanēja spalgais SMS troksnis un viņa atkal zaudēja paškontroli...

11 oktobris 2008

Konuss


Šodien:

  • Konuss nolaidās pār mums jau no paša rīta.
  • Klausies un gribi pajautāt - un? Ideālie nevar laikam tomēr būt mani ideālie.
  • Gaisma šķiet ir īsta Gaisma again, un atgriešanās pie vecā mani dara apmierinātu ar lietu kārtību kopumā.
  • Šķiet, ka āķis būs iedūries lūpā un kāds tīs makšķeres spoli un vilks mani aiz tās lūpas uz GAISMošanām.
  • Sētas joprojām nepilda savas funkcijas.
  • Jāapdomā viss vēl astoņdesmit četras reizes.
  • Viņi visi tur sēž.
  • Ir baigi OK.
  • Punkts.

08 oktobris 2008

Fail

Izgāzās tā mana sēta. Ja esi draugs, tad nēsā somā līdzi baltu kreklu ar pagarinātām rokām. Kas zin? Var noderēt.

06 oktobris 2008

Sēta


Prāts jau tikai uzceļ kaut kādas barjeras. Neviena cita šūna nerada nekādu pretestību. Šķiet, ka es varētu paļauties uz savu prātu. Tik daudz tas jau būtu pelnījis. Jo tas nekad vismaz nav salaidis neko grīstē, ko nevarētu teikt par to, kas uzņemas kontroli, kad veselais saprāts tiek iesēdināts kaktā.

Ļaušu sacelt smukas sētiņas un barjeriņas, lai nejustos izsaimniekota vai izūtrupēta.

03 oktobris 2008

Skaistā muļķa ticība.


Bērni tic bārdainam onkulim sarkanā mētelī, kurš dzīvo Ziemeļpolā. Miljoniem pasaules iedzīvotāju tic Dievam. Ir saujiņa cilvēku, kuri tic sniega cilvēkiem, un tā joprojām un bezgalīgi...

Tic kaut kam nekad neredzētam un nesataustītam.

Tic tā, ka mirdz acis.

Tic tā, ka ietrīsas sirds un ar savu vibrāciju uzskaņo dvēseles stīgu augstākos toņus.


ES TICU, ka cilvēks spēj mainīties. Skaista ticība. Nav taustāma un nav racionāli pierādāma. Tieši otrādi. Katrs, kurš dzīvē ir teicis: "Cilvēki jau nemainās!" manu ticību dragā dziļi zemes dzīlēs. Un vēl jo vairāk. Pati neskaitāmas reizes esmu sajutusi dedzinošās liesmas - cilvēka rīcību, kad tas kārtējo reizi atgriežas pie vecajām kļūdām. Nekas. Brīnumi notiek. Es klusi turpinu ticēt..


P.S. Jasīnu tējas tasi un krustvārdu mīklu, lūdzu..

02 oktobris 2008

Paniekojos.


I don't know how you feel about it, but you were male in your last earthly incarnation. You were born somewhere in the territory of modern Ukraine around the year 1775. Your profession was that of a philosopher and thinker.

Your brief psychological profile in your past life: Timid, constrained, quiet person. You had creative talents, which waited until this life to be liberated. Sometimes your environment considered you strange.

The lesson that your last past life brought to your present incarnation: It always seemed to you that your perceptions of the world are somewhat different. Your lesson is to trust your intuition as your best guide in your present life.



Jāieraksta dzimšanas dati un kaut ko šitādu izsviež. http://www.thebigview.com/pastlife/


29 septembris 2008



Gaidīt ir grūti. Varbūt viegli, zinot to, kas jāsagaida. Bet, ja nezina..

Gaidu.

Gaidu.

Šķiet, ka ir bijis muļķīgi un neapdomīgi atļaut kādam, likt man pagaidīt. Bet ja nu es sagaidu? Sagaidu to, kas beidzot tiešām būs kaut kā vērts.

Tas ir scenārijs ar laimīgām beigām. Scenārijs tikai pirmajam cēlienam, kura autors neesmu es. Ja šo scenāriju man ļaus rakstīt tālāk, tad pietiekoši droši varu apgalvot, ka tik labu lugu es vēl nebūšu nedz lasījusi, nedz redzējusi, kur nu vēl pati tajā spēlējusi.

Ir arī otrs scenārijs. Patiesībā vēl neskaitāmi citi. Draņķīgi scenāriji, draņķīgas lugas ar draņķīgiem lomu atveidotājiem...


Atnes man, lūdzu, jasmīnu tējas tasi un krustvārdu mīklu, ja redzi mani gaidām.


28 septembris 2008

*

Tik patiesi
Tik nepiespiesti
Tik skaisti
Tik pareizi
Tik pazīstami
Tik dziļi
Tik likumsakarīgi
Tik...

Noslīkt acu okeānā tā, ka viss cits šķiet mazsvarīgi.