25 septembris 2008

Rāmīši




Zinu, iespējams, nevajag dzīvē neko salikt pa rāmīšiem. Tomēr tik pat ļoti nevajag atļaut daļai no Tevis, kuru vēl īsti neesi iepazinis, lidināties apkārt virs pilno un pustukšo, krāsaino rāmīšu galerijas. Es gribu šo daļu ielikt zaļi pūkainajā rāmītī, jo tas man sirdij tuvāks.

23 septembris 2008

Punkts

Nesteidzies un iepazīsti. Nesāc veidot iedomu tēlus, neidealizē tos. Iedomu tēls nāk no Tevis. Kas nāk no Tevis, ir Tev dārgs, tāpēc tam vieglāk pieķerties. Iedomu tēli pārvēršas par ķēmiem...

.

22 septembris 2008




Birst manai kļavai lapas. Lēni, lēni kā asara pār vaigu.

Kļava - raiba - rudens


Tikko Egons Reiters radio SWH ēterā oficiāli paziņoja par astroloģiskā rudens sākumu. 2008. gada 22. septembris pulkstens 18.44.

Mana kļava saka to pašu. Sarkans. Oranžs. Dzeltens. Vēl drusku zaļš. Katrā gadījumā kļava sāk mainīties līdz nepazīšanai. Un tam bija nepieciešama viena vienīga, tomēr gara nedēļa!!!

Rudens noskaņas iesakņojas dziļi, dziļi un, ar tām piederošo sērīgumu, tepat jau arī paliek.

17 septembris 2008

Velniņš čukst ausī.


Šodien uzsēdās uz mana pleca velniņš un ausī sāka čukstēt riebeklības. Nevar nodzīt to riebīgo nost. Gvelž tik vienu un to pašu. Manas domas kā marionetes tas vada.

14 septembris 2008

Tagad

Domas - vienveidīgas
Rīcība - impulsīva
Intereses - cilvēku sabiedrība
Kopējais stāvoklis - nelāgs

11 septembris 2008

Kļava - zaļa - tumši

Tā kļava. Nu tā, kas aiz kabineta loga, kur sēžu bieži, jau 3. gadu no vietas. Trešo gadu vēroju kļavu un šodien sapratu, ka tā, tieši tā kļava man ir liels, dzīvs pulkstenis, laika skaitītājs un tā spogulis.

Šodien pulkstenis rādīja četrdesmit piecas pāri tumši zaļam. Zaļums tāds vecs, tumšs un saguris. Šķiet, ka jau gatavs ļauties sarkanam. Bet nē, turas! Stundas ceturksnis tam vēl atlicis.

Paradokss, bet tā nu ir, ka no rītdienas gaidīšu, kad mans pulkstenis rādīs aukstu, kailu, sasalušu ziemas stundu. Tiešām gaidīšu. :)

Apgriežam mozaīkas otru pusi!
Ja Tu varētu samainīt gandrīz visu, kas Tev ir, pret kaut ko vienu. Kas tad tas būtu? Diezgan augsta cena tam vienam. Un ja Tu vari man pateikt, kas tas viens ir, es Tev atbildēšu, ka vienalga tas ir par skaļu teikts. Būtībā izkliegts pilnā rīklē kā tad, kad aizej mežā izkliegt sevi.

09 septembris 2008

Sindromi

Uznāk un tad arī atkārtojas. Sēž un dedzina pakrūtē. Sīkie infantīlie, mazvērtības, netaisnības, aizvainojuma un citi sindromiņi, kas patiesībā ir viens nejaucēns egoisms. Lūk ņem tā un uzvāra no iekšpuses, līdz burbuļodams nāk uz augšu. Un tad nu ir īstais brīdis apturēt visu burbuļojošo, karsto virumu pusvārdā vai pusdarbībā. Citādāk izlīst, un tad tā putra jāstrebj karsta, kas noteikti ir daudz riskantāk, jo tad apsvilusi ir ne tikai iekšpuse, bet arī ārpuse. Un tad ja nevari vairs norīt pats savu riebeklīgo, žultaino virumu, tad apsvilini ne tikai savus nadziņus, bet tiek arī šim un vēl tam. Principā vispār negribas nekam no sacītā piekrist. Sēdi un samierinies vien, Gaism!

21 jūlijs 2008

*


Piparus, sāli, baziliku, koriandru, lauru lapas, muskatriekstu, ķimenes, timiānu, salviju, majorānu, kariju, estragonu, krustnagliņas, ingveru, lavandu, rozmarīnu...


15 jūlijs 2008

Atspēkot nevajag.

Nepatīkami ir vērot aiziešanu. Daudz patīkamāka ir atnākšana un uzkavēšanās. Tas nekas, ka tai klāt stāv velni. Un Jaunsudrabiņš pat neapjauš, cik ļoti viņam ir taisnība.
Pliekani? Sausi? Mākslīgi?
Tas nekas! Droši!
Skaidrs jau tā pat, ka kaut kad.

19 jūnijs 2008

Mozaīka


Gabaliņos sabirušas divas realitētes. Pavisam īstas un patiesas - abas. Bet varbūt šķietamas? Lai nu kā, vajag lielo līmes burku, lai mazos mozaīkas gabaliņus salīmētu kopā. Pēc tam var iemigt vienā realitātē, bet pamosties pavisam citā. Tā gabaliņi mijas cits ar citu, un veido krāsaino mozaīku, kas paliek aiz katra noietā metra un katras kustības - patiesas vai šķietamas.


Nedz viņi, nedz viņas nemainās - diemžēl vai arī par laimi. :)


23 maijs 2008

Likteņa ironija

Staigāt pa pasaku mežu un smilšainu liedagu, nedaudz mistiskā pēc ceriņiem smaržojošā gaisā.

Apturēt domas un pakārt tās ceriņu krūmā, blakus vietai, kur tikko ziedēja laimīgā pieclapīte, bet tad, muļķīgas vēlēšanās pavadīta, pazuda mutē.

Sajust mazo draugu Mieriņu sēžam uz pleca.

Sajusties bezgala īpašai - tik īpašai, kā mākslinieka mūzai.

Zināt un saprast, ka nekas neved uz konkrētu galamērķi, bet ir likteņa un dzīves izspēlēta spēle, kura atver acis un dod lielu mācību. Jo Tu nekad nevari zināt, kā konkrētajā situācijā rīkotos.

Tajā pašā laikā NEKO nesaprast. Gaisā mistika nepazūd. Tā virmo visapkārt un mulsina.

Jo nekas taču nepazuda, nepazūd un nav zināms vai tik viegli pazudīs.

Draugs Mieriņš iet pie ceriņu krūma un tur pakārtās domas uzvelk atpakaļ prātam, gluži kā paņemdams mēteli no pakaramā un apvilkdams ar to visu cilvēka sakumpušo stāvu.

Bet ne tagad. Varbūt citreiz. Iepriekšējā dzīvē, šajā pašā vai nākošajā. Kaut kad.

Tagad - Follow the leader.

04 maijs 2008

.


Tas pats...

Tikai pumpuri saplīsa.

Neskumstam par to.

Jo...

Lapas traki zaļo.

Traki!

Grābdamas sauli un..

.. un silto pavasara lietu.

Punkts

17 aprīlis 2008

Mākoņi no mannas


Apātija būtu nedaudz par spēcīgu teikts. Bet mēs varam iedomāties šo pašu vārdu un pavājināt tā spēku. Tad mēs iegūstam dvēseles un ķermeņa stāvokli, kad Tu jūti, ka asie stūri ir nogludināti un velties uz priekšu, pa labi un pa kreisi ir viegli un mīksti. Uzaudzēt vēl pa virsu biezu mizu un aiz tās nejust mazos negludumus uz ceļa virsmas. Bet to negludumu jau nav daudz. Tieši tāpēc, ka beidzot var atļauties pateikt: "Viss kārtībā!" Viss kārtībā, nu tā, no saknēm līdz galotnei, tik tiešām!
Gluži vai smieklīgi, bet rodas asociācijas ar mannā putras katlu. Sēdi tik pie tā un liec mutē vienu, baltās, mīkstās putras karoti, pēc otras. Pa starpai piešauj kādu vecmammas ievārījumu, tādējādi tikai pastiprinādams savas mazās mannā pasaulītes saldumu. Gandrīz jau var sacīt, ka putra ir arī galvā.
Bet nē, jau nē! Nevilksies taču tas ilgi. Un ja būtu viss pēc mana prāta, tad saldais putras katliņš būtu tikai tāds ievads labsajūtai un laimes sajūtai, kas neuzaudzēs ap sevi mizu, bet tieši otrādi. Ļaus, lai viss labais līp klāt kā dzelzs skaidiņas pie magnēta.


P.S. - Turpini klausīties kā plīst pumpuri, jo drīz to vairs nebūs. Visi saplīsīs. :)

08 aprīlis 2008

Zaļa migla


Vētras pavasarī. Vētras, kas plosījušas fizisko stāvokli, likdamas cilvēka stāvam gāzties kā baļķim un vētras, kas glūn aiz stūra, baidīdamas ar nenokārtotu parādu orkānu. Dažas pārciestas, citas tikai vēl pieņemas spēkā, bet viens jau nu ir skaidrs. Pavasara vētras atnesīs pērkona negaisu, pēc kura droši varēs atlikt pēcpusi sulīgajā zāles zaļumā un atskatīties uz aizmuguri, kur būs lauzti koki. Varēs arī vērties uz priekšu, kur ir vasara. Arī ar vētrām, bet otrs nu ir skaidrs. Tās vētras kokus nelauž. Tās liek Gaismai, Aucei, Mētrai, Skaidrītei un citām jaunkundzēm staigāt pa zaļām koku galotnēm.

Pagaidām gan vēl tikai pār kokiem ir nolaidusies tāda zaļa migla. Zaļums knapi jaušams, bet Tu zini. Tas tur ir un tikai pieņemas spēkā. Paklusē brīdi un paklausies kā tie pumpuri plīst.